Interese par Latvijas un it īpaši dzimtā – Līvānu – novada vēsturi Kārlim Bogdānam radusies bērnībā un joprojām deg ar spilgtu liesmu. Kopā pārlapojot fotogrāfiju albumus un klausoties viņa komentāros, laika rats pagriežas atpakaļ un atklāj Līvānu puses notikumus un cilvēkus, kas bijuši to liecinieki. Viņa atmiņu krātuvē fotogrāfijas nav nejaušas garāmgājējas, bet mērķtiecīgi meklētas un apkopotas. Arī arheoloģisko rotu atdarinājumi tiek izgatavoti, iedziļinoties vēsturiskajā materiālā.
Līvānu novada pašvaldības kultūras un tūrisma nodaļas vadītāja jūs nodēvēja par zinošu novadpētnieku, pie kura vienmēr var vērsties pēc padoma, ja jānoskaidro kāds vēsturisks fakts vai personība.
Tas, protams, ir pagodinoši, lai gan par speciālistu sevi neuzskatu. Vēl pagodinošāk būtu, ja novadam būtu savs novadpētniecības muzejs. Esam vienīgā pašvaldība, kurā tāda nav. Cik es neesmu runājis un klauvējis pie visām durvīm, nekādas virzības šajā lietā nav. Saprotu, ka tas nav lēts prieks – muzejs ir jāakreditē, jāalgo darbinieki. Tomēr tika izveidots Līvānu Stikla un amatniecības centrs, kurā ir tur ražotā stikla ekspozīcija. Tad nu novada muzejs būtu labs turpinājums. Jāpiebilst, ka stikla rūpnīcā nostrādāju 16 gadu.
Bijāt stikla pūtējs?
Pēc skolas izmācījos par virpotāju, nokļuvu Līvānu fabrikas sarežģīto trauku cehā. Skatījos, kā pūtēji strādā, un nospriedu, ka es arī tā gribu. Sākumā bija interesanti, man uzticēja izgatavot termosa kolbas, ko fabrikā sāka ražot 1974. gadā. Kad šis darbs kļuva par rutīnu, sapratu, ka tas nav mans. Pārāk vienmuļš. Man tomēr vajadzīgs radošums, tā, lai katra diena nes ko jaunu, nevis štancēt tik vienu un to pašu. Atgriezos pie sava atslēdznieka virpotāja darba.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!