Ledusmati ir trausli, filigrāni veidojumi, kas sastāv no sīkām, savstarpēji blīvi savienotām šķiedriņām. Kaut arī vizuāli tie atgādina vilnas kumšķīšus, tie ir teju netverami – saules staru un cilvēka roku pieskārienu rezultātā ātri sairst.
Ledusmati veidojas uz atmirušas koksnes un īsti nav ne sniegs, ne ledus – tie nav fizikāla parādība, patiesībā par to veidošanos ir atbildīga specifiska sēne Exidiopsis effusa. Mikologi, kas tos pētījuši, uzskata, ka sēnes izdalītie ķīmiskie savienojumi, darbodamies kā kristalizēšanās inhibitori, no koksnes porām izspiestajam mitrumam traucē saplūst vienlaidus ledus kārtiņā, un tās vietā no koksnes stāvus aug ledus pavedieni ar diametru ap 0,01 milimetru. Tā kā vajadzīgie apstākļi iestājas ne tik bieži, ledusmati ir novērojami samērā reti, pat ja sēnes pārņemtās koksnes apvidū ir diezgan daudz. Iespēja ledusmatus novērot ir mitrās vietās – upju un citu ūdenskrātuvju tuvumā, arī grāvmalās.
Noslēpums atklāts nesen
Skaidrojums šai parādībai tika atklāts samērā nesen – 2015. gadā, kad pēc ilgstošiem pētījumiem sēnes klātbūtni apstiprināja zinātnieki fiziķis Kristians Meclers, ķīmiķe Diāna Hofmane un bioloģe Gīzela Preisa. Hipotēzi, ka ledusmatus izraisa koksnē mītoša sēne, gan jau 1918. gadā izvirzīja ģeofiziķis Alfrēds Vēgeners.
Latvijā ledusmati novēroti jau sen, taču, tā kā sākotnēji tie netika uzskatīti par sēni, novērojumi palika tikai interesantas, skaistas parādības fiksēšanas līmenī. Kopš 2015. gada atklājuma, ka par to "augšanu" atbildīga ir sēne, aizvien vairāk tika iegūti dažādi novērotāju dati, tai skaitā portālā Dabasdati.lv publicētās fotogrāfijas, no kā varēja secināt, ka sēne plaši ir izplatīta visā Latvijas teritorijā un nav uzskatāma par retumu. Tās novērojumi ir atkarīgi no laikapstākļiem: ja ziema ir relatīvi silta ar nelielām plusu un mīnusu svārstībām un nav sniega, ledusmati veidojas vairāk.
Exidiopsis effusa izraisītā parādība – ledusmati – ir sastopama noteiktā ģeogrāfiskajā joslā, kurai raksturīgs mērens klimats, tāpēc tā vērojama mūsu kaimiņzemēs, arī Vācijā, Lielbritānijā u. tml., taču nav fiksēta dienvidu zemēs. Tāpat ziemeļos, kur ir izteikti liela sala periodi, visticamāk, ledusmatu nav.
Nav cimperlīga
"Ledusmatus lielākoties novēro uz atmirušas lapu koku koksnes, kas atrodas tuvu zemei, taču tikpat labi tie ir sastopami arī koku zaros, ja kāds zariņš ir aizlūzis, bojāts. Ledusmati veidojas arī tad, kad kokus un zemi klāj sniegs, taču zem sniega kārtas tie visbiežāk nav saskatāmi. Svarīgākais ir, lai zari būtu mitri un notiktu temperatūras svārstības," skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere.
Īpatnēji, ka vienīgā vizuāli pamanāmā liecība par sēnes Exidiopsis effusa klātbūtni koksnē ir ledusmatu veidošanās. Sēnes sporas veidojas uz pelēkbaltas plēvītes, kas klāj zariņus, bet kopā ar ledusmatiem to parasti neredz. Sēne dzīvo mirušajā koksnē, pārtiek no tās un vienlaikus arī veicina tās noārdīšanos, taču tas nebūt nenozīmē, ka tai būtu nepieciešami kādi specifiski, ar veciem kokiem bagāti biotopi – pietiek ar vienu otru nokaltušu vai aizlauztu zariņu. Protams, jo vairāk tādu, jo lielāka sēnes izplatības teritorija. Jāatgādina, ka Latvijā ir konstatētas vairāk nekā 4000 sēņu sugas, šī ir viena no tām, bet plašāka tās ietekme uz procesiem dabā, kā arī izcelsmes apstākļi joprojām nav līdz galam izpētīti.
"Cimperlīga šī sēne nav. Veicu eksperimentu – paņēmu zariņu ar ledusmatiem un kastē ar vāciņu nogādāju mājās, kur noliku to uz balkona. Protams, pārvietošanas procesā ledusmati pazuda, taču, tiklīdz iestājās sals, tie atkal izveidojās no jauna," stāsta Diāna Meiere.
Šoziem ledusmati kļuva īpaši populāri sociālajos tīklos – daudzi fotografēja un dalījās ar saviem novērojumiem. Mikoloģe prāto: iespējams, tas tāpēc, ka cilvēki 31vairāk devās dabā un vēroja to, centās pamanīt ko neparastu un interesantu.
Iespaidīgie leduskritumi
Kaut arī skaidrs, ka pavasaris ir jau tepat aiz stūra, šis pārmaiņu periods starp gadalaikiem ir labs brīdis, lai dabā vērotu ne tikai ledusmatus, bet arī dažādas citas interesantas parādības, kuras veido sala un atkušņa cīņas.
Ilgāk pieturoties salam, avoksnainās krasta nogāzēs un pie ūdenskritumiem veidojas krāšņi leduskritumi. Neliels ūdens daudzums un stiprs sals – un jau izaug pirmās lāstekas! Šādas ledus stabules rodas, aizsalstot gan ūdenskritumiem, gan atsegumu nogāzēs. Dažas lāstekas sasalst kopā un izveido lielāku, reizēm pat milzīgu lāsteku. Rodas ledus blāķi un nereti pat ledus sienas. Turklāt atkarībā no ūdens sastāva katrs leduskritums var būt savā krāsā no dzidri balta un mirdzoša, balti matēta un maigi pelēcīga līdz izteikti dzeltenīgam un pat rūsganam tonim, piemēram, vietās, kur ir sarkana smilšakmens ieži. Jāpiebilst, ka daudzas no šīm vietām ir valsts nozīmes ģeoloģiskie pieminekļi, tāpēc Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti aicina nekādos apstākļos pa atsegumiem nekāpelēt – tas gan veicina objektu bojāšanu, gan apdraud pašu kāpelētāju.
Krāšņākos leduskritumus var meklēt Gaujas senlejā un citās vietās, kur ir stāvi klinšu atsegumi, strauti, avoti, upītes. Šogad, kad ilgstoši pieturējās sals, interesanti veidojumi tika novēroti pat pie Ventas rumbas, kas ziemā neaizsalst. Arī Braslas, Raunas, Amatas krastos rodami skaisti un iespaidīgi ledus veidojumi, no kuriem dažs var sasniegt teju 10 metru augstumu. Piemēram, tāds bija vērojams pie Ērgļu klintīm netālu no Cēsīm, skaisti aizsalis bija arī Daudas ūdenskritums.
Bumbas un virpuļi pie jūras
Īpašus ledus veidojumus var meklēt arī daudziem tik ierastajās pastaigās gar jūru. Tās krastā ik dienu notiek dabiski ģeoloģiski procesi, tostarp Latvijā izteiktā krasta erozija. Klimata pārmaiņu dēļ 20 līdz 30 gadu laikā piekrastē ir krasi pieauguši rudens un ziemas vētru apmēri, kuru laikā krasti tiek deldēti vispamatīgāk. Krastu dabiskais aizsargs ir zemes sasalums un ledus krāvumi, tomēr klimata siltināšanās rezultātā tie kļuvuši par retu parādību. Kā tad tomēr tos iespējams "noķert" un redzēt savām acīm? Var paļauties, protams, uz nejaušību, taču norisēm piekrastē var sekot līdzi arī Baltijas jūras ledus biezuma un koncentrācijas kartē. Šādus novērojumus veic Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, un dati skatāmi jūras datu portālā – https://marine.meteo.lv/. Šobrīd biezāka ledus kārta piekrastē ir Jūrmalā, starp Enguri un Ragaciemu, kā arī Kurzemes rietumu piekrastē – posmā no Mazirbes līdz Miķeļtornim.
Savukārt Kolkas raga tuvumā sals jūras ūdeni piekrastē sastindzinājis, fiksējot tādos kā ledus virpuļos. Interesants ledus reljefs vērojams arī citviet, tikai rūpīgi jāskatās un, protams, jāizvērtē, cik droši ir atrasties uz ledus vai lielu ledus sablīvējumu tuvumā. Sala laikā josla starp krastu un jūru mēdz būt grūti nosakāma un, neuzmanīgi ejot, var izrādīties, ka patiesībā esat jau uz ūdens un piekraste ir palikusi tālu. Jāatceras, ka jūra ir viltīga, it sevišķi pavasarī, un nav viegli noteikt, kādas straumes valda zem šķietami biezā un stabilā ledus.
Vēl jūras ūdenī krasta tuvumā novērojamas arī dabiski izveidojušās ledus bumbas, kuras vizuāli šķiet kā saliktas no vairākām sīkām ledus lodītēm. Tā ir īpatnēja parādība, kas notiek, ūdenim vienmērīgi skalojoties un sasalstot ap kādu tajā esošu objektu, – šis process un vēlāk novērojamās bumbas ir ūdens, vēja un gaisa temperatūras mijiedarbības rezultāts.
Taču ne tikai jūra piedāvā interesantus vērojumus – pēc kārtīgas ziemas pavasarī ezeros un upēs veidojas ledus sablīvējumi. Vēja, straumes un viļņu ietekmē tiek kustināti ledus gabali, kuri kā dabisks skrubis palīdz attīrīt aizaugušās ūdens vietas, un to migrēšana izskatās visai iespaidīgi.
Jādodas tik ārā vērot! Šis ir īstais laiks ņemt līdzi arī fotokameru, jo mūsu mainīgajos klimatiskajos apstākļos nevaram prognozēt, kad atkal mūs apciemos tik sniegota un sala bagāta ziema ar skaistajām parādībām, ko tikai tādos apstākļos varam sastapt dabā.