Ksenija Ohapkina 2012. gadā absolvēja Sanktpēterburgas Valsts kino un televīzijas institūtu. Viņas iepriekšējā dokumentālā filma Come Back Free/Atgriezies brīvs 2016. gadā saņēma žūrijas specbalvu pasaules vislielākajā dokumentālajā kinofestivālā IDFA Amsterdamā. Savukārt visjaunākais režisores darbs – Nemirstīgie – atklāj mehānismu, kas pamudina cilvēkus labprātīgi kļūt par pakļāvīgām, bezpersoniskām būtnēm, izmantojamu resursu valsts rokās, par pelēku rūdu, kur personīgajai dzīvei nav nekādas vērtības, – vēsta filmas pieteikums. Apatīti Kolas pussalā sākumā bija padomju koncentrācijas nometne, mūsdienās – ķīmiskās rūpniecības pilsēta, kuras vide tāpat kā daudzās līdzīgās Krievijas rūpnīcu pilsētās ir uz ekoloģiskās katastrofas robežas. Pieaugušie noņēmušies darbos, tikmēr rūpes par bērniem uzņemas valsts struktūras, kas, izmantojot patosa pilnus deju un militārās mācības treniņus, iepotē viņos cietumnieku mentalitāti. Dejošana un maršēšana saplūst ar braucošo vilcienu vienmuļo ritmu. Apatītiem nav nedz nacionālu, nedz kultūras tradīciju, jo ieslodzītie bija internacionāla kopiena. Tāpēc šī ir lieliska vieta, kurā pētīt mūsdienu Krievijā pārmantoto padomju dzīvesveidu. Šajā ziņā šī pilsēta ir piemērs, kā Krievijā tiek veidota valsts ekonomika un kā elite rauš bagātības. Taču filma ir ne tikai par to.
Man jūs raksturoja kā režisori, kura zina, ko grib. Kad jūs sapratāt, ka gribat taisīt kino?
Vispār es gribēju nodoties literatūrai, esmu no literātu ģimenes. Grāmatas lasīt man joprojām patīk labāk nekā skatīties filmas. Tomēr taisu kino un domāju, ka nodarboties ar literatūru man būtu grūtāk, jo man patīk ceļojumi un piedzīvojumi, gribu šo pasauli izstaigāt kājām un izpētīt.
Kad sāku uzņemt dokumentālās filmas, sapratu, ka tās ir vienīgais dokuments, kuram var ticēt, – tas, ko esi redzējis savām acīm. Tā kā es neesmu lētticīga, taisu dokumentālo kino. Arī mamma man teica: «Kāpēc tev nodarboties ar literatūru, visu mūžu sēdēt pie rakstāmgalda?» Mamma tā sēž. Viņa man ieteica taisīt kino. Par to, kā top filmas, man bija miglains priekšstats. Biju nekomunikabla, man patika fotografēt, šķita, ka es fotografējot zogu Dievam laiku – mirkli, kas aiziet un nekad vairs neatkārtojas... Vārdu sakot, turpinot ģimenes tradīcijas, man it kā būtu bijis jākļūst par literāti, bet esmu priecīga par savu izvēli. Principā kinovaloda arī ir teksts, ar to var strādāt tāpat kā ar vārdu, tikai šo tekstu veido attēls, nevis vārds. Turklāt, uzņemot filmu, es varu kaut ko uzzināt nevis no citu liecībām, bet redzēt pati.
Tātad pat dokumentālais kino var iztikt bez aizkadra teksta.
Jā. Man patīk dažas filmas ar aizkadra tekstu, piemēram, nesen uzņemtā beļģu filma By the Name of Tania par Latīņamerikas prostitūtām. Tā ir ļoti personiska, tajā ir ārkārtīgi poētisks teksts, varone stāsta, kā sajūt savu dvēseli savā ķermenī. Tādas lietas man patīk, kad teksts eksistē skaņā, bet kā emocija, jo skaņa mūs uzrunā pirmām kārtām kā emocija. Kad aizkadra teksts sakrīt ar skaņas dabu, kino maģija netiek izjaukta.
Tā ir ļoti smalka lieta. Es ar aizkadra tekstiem faktiski neesmu strādājusi. Filmā Nemirstīgie nav aizkadra teksta. Te to būtu bīstami izmantot, jo filma ir ne tikai par politiku, tā ir daudzslāņaina, daudznozīmīga. Baidos, ka aizkadra teksts tai uztieptu noteiktu traktējumu. To man negribētos.
Aizkadra teksts Nemirstīgajiem nāktu tikai par sliktu?
Varbūt filma būtu "saprotamāka", bet es tad ierobežotu filmas uztveres veidus. Man ir svarīgi, lai skatītājs pats izvēlas, kādu filmu skatās, nosaukums Nemirstīgie piesaka plašu un nopietnu kontekstu – filmu par politiku, par sociālo situāciju, par cilvēkiem, par bērniem, par kosmosu, filozofisku filmu...
Vai filmu par ziemu, par polāro nakti.
Jā. Ikviens skatījums būs labs, jo tas būs skatītāja paša. Jo vairāk interpretāciju, jo interesantāk. Esmu uzņēmusi filmu, ielikusi tajā kaut ko no sevis, bet tālāk tā dzīvo savu dzīvi un var ģenerēt jebkuru jēgu atkarībā no tā, kurš filmu skatās.
Informācijā presei par filmu tiek iezīmētas tās interpretācijas iespējas: "Krievijas varai paklausīga pilsoņa "ražošana"", "mehānisms, kas pamudina cilvēkus labprātīgi noliegt savu personību un kļūt par izmantojamu resursu valsts rokās", "sistēma darbībā"... Vai skatītājs var iet uz Nemirstīgajiem, iepriekš tādu paskaidrojumu neizlasījis?
Protams, var. Tā pat būtu labāk. Filma, protams, ir par Krieviju un režīmu tādā ziņā, ka tā ir vēsturisks un sociāls dokuments no konkrētas vietas, bet es gribēju runāt plašāk, dot sistēmas tēlu, un tāda sistēma darbojas ne tikai Krievijā. Man liekas, tāda ir daudzviet pasaulē, kur cilvēki nonāk situācijā, kad dzīvo kādas idejas vārdā. Man šķiet, arī tad, kad cilvēki ņem hipotekāro kredītu ar desmitiem gadu ilgu termiņu, viņi to dara idejas vārdā, bērnu dēļ, savā ziņā nemirstības dēļ, svarīgus lēmumus pieņemot nevis spontāni, no izpratnes par to, kā gribētu nodzīvot savu dzīvi, bet kādas intelektuāli uztieptas idejas vai spiedīgu izdzīvošanas apstākļu dēļ. Tad cilvēks nodzīvo ne savu dzīvi.
Šādu situāciju ir ļoti daudz, tās izmanto lielās korporācijas, bankas, daudzas valstis, ne tikai Krievija. Krievijā tas vienkārši ir ļoti izteikts, mums ir padomju pagātne, kas arī ir svarīgi. Padomju Savienība neizgudroja šo sistēmu, bet Padomju Savienībā tā tika uzlikta uz precīzi strādājošām sociālekonomiskajām sliedēm. Tam ir sakars arī ar manu biogrāfiju. Lai gan augu deviņdesmitajos, esmu dzimusi 1989. gadā, tomēr mans bērnudārzs bija tāds pats, kāds tas bija 80. gados un kāds ir arī tagad. Tas bija mans pirmais kontakts ar sociumu un ilga vienu dienu – es aizbēgu. Izkāpu pa logu un basām kājām aizskrēju mājās.
Cik gadu jums tad bija?
Četri. Paldies vecākiem par to, ka, neraugoties uz grūtajiem apstākļiem – mums nebija naudas, dažreiz nebija arī ko ēst –, mamma atrada laiku, lai nodarbotos ar mani. Lai man būtu ģimene, aizmugure. Lielākajai daļai bērnu, ko Apatītos filmēju, tādas ģimenes nav.
Filmā tiešām ģimenisku ainu nav. Kāpēc? Vai tie bērni ir bāreņi?
Daži tiešām ir bāreņi. Ainā, kurā bērni mācās šaut, pēdējam zēnam, ļoti spilgtam, es viņu uzreiz ievēroju, šaušana ir pirmais, ko viņš iemācījies darīt ar rokām. Viņam rokas bija paralizētas – tas notika, kad viņa tēvs nomira un māte aizgāja, atstājusi viņu vectētiņam un vecmāmiņai. Vectētiņš, sapratis, ka nespēj puikam dot to, ko varētu dot tēvs, nodevis viņu patriotiskajam klubam.
Citiem filmas bērniem ir ģimenes, bet vecāki strādā fabrikā un arī piestrādā par taksometru vadītājiem, jo nepietiek naudas iztikai. Tātad vecāki tiem bērniem ir un reizē nav. Tā ir diezgan parasta situācija.
Kā jums radās filmas ideja, un cik konkrēta tā sākumā bija? Esmu dzirdējis, ka bijusi arī doma par citu nosaukumu – Apātija.
Apātija Apatītos – tā mēs jokojām, bet pēc tam sapratām, ka Nemirstīgie ir ietilpīgāks nosaukums. Sākumā man bija racionāla motivācija taisīt filmu – gribēju zināt, kāpēc cilvēki savu dzīvi nodzīvo tā, it kā viņi dzīvotu mūžīgi. Proti, tērē to nenozīmīgām lietām vai arī nozīmīgām, bet ne savām. Tas bija jautājums arī man pašai, ar apātiju Apatītos cīnījos arī iekšēji, taisot filmu, sevī to atklājusi. Ļoti priecājos, redzot cilvēkus, kuri jau ir diezgan daudz dzīvojuši un kurus interesē pasaule – viņiem jau sejā redzams, ka viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi. Bet citreiz cilvēkam ir tāda seja, it kā viņu būtu tikmēr berzuši, kamēr noberzuši viņa dzīvi nost. Tad ir baisi. Krievijā un citur postpadomju telpā tādu seju ir daudz. Anglijā arī esot daudz, bet es tur neesmu bijusi, nezinu.
Man bija interesanti arī pētīt pasauli, kurā es dzīvoju, jo uzskatu, ka šodienas Krievija ir ne īsti Krievija – nacionālā, kultūras nozīmē, lai gan valsts vienmēr ir bijusi daudznacionāla. Proti, tā krievu kultūra, kas radījusi Tolstoju un Dostojevski, vairs īsti nedarbojas. Izjutu atšķirību – mana ģimene dzīvoja literatūrā un tajā Krievijā, kura eksistē tikai kultūrā, bet ārēji, cilvēku attiecībās, eksistē Padomju Savienība, un cilvēki necenšas no tā tikt vaļā. Deviņdesmitajos pamēģināja tikt vaļā, bet pēc tam dažādu faktoru ietekmē šie mēģinājumi apsīka. Kompartijas un KGB cilvēki palika pie varas. Mūsu vadītāji par savu karjeru var pateikties Padomju Savienībai. Pat (Ļeņingradas mērs – red.) Anatolijs Sobčaks, kurš augstskolas pasniedzēja amatā vienmēr bija bijis bezpartejiskais, 1988. gadā sākdams savu politisko karjeru, iestājās kompartijā, lai gan cilvēkam ar tādu izglītības un izpratnes līmeni bija jau jābūt skaidrībai, kas notiek.
Latvijā arī tādu partijā iestājēju tolaik netrūka pat jaunu rakstnieku un mākslinieku vidū.
Kāpēc viņi to darīja?
Droši vien domāja, ka tā varēs vairāk ietekmēt procesus.
Mazliet vairāk pa labi vai pa kreisi, bet tas taču tik un tā paliek ļoti precīzi būvētas sistēmas ietvaros! Ļeņins ar to sāka nodarboties, kad centās saglabāt varu. Staļins turpināja. Tas, ka revolūcija notika, nebija slikti – ja tās nebūtu, es te nesēdētu. Revolūcija radīja taisnīgāku sabiedrību, bet tad tas pārvērtās par varas noturēšanas un elites naudas pelnīšanas sistēmu. Tas mums ir vēl šodien, oligarhiskā sistēma ir veidota pēc tā paša principa, lai gan tai varbūt nav tik augstas idejas.
Nemirstību sola reliģijas. Kāda reliģija domāta jūsu filmā?
Padomju Savienībā veiksmīgi tika izmantots kristietības arhetips, tas labi sakrita ar kosmistu XIX gadsimta beigās formulēto nemirstību kā tiekšanos uz saulaino nākotni, kurā cilvēki dzīvos laimīgi un pat nāves nebūs, pat mirušos varēs atdzīvināt, un tad mums būs jāiekaro kosmoss, citādi cilvēkiem nebūs kur dzīvot.
Tie, kas veidoja padomju diskursu, bija izglītoti cilvēki, viņi to visu zināja, un padomju puzle veiksmīgi iegūla kristietības arhetipā. Bet negribu teikt, ka tāda sistēma iespējama tikai kristietības zemēs.
Nemirstība man bija īpaši interesanta laika izpratnes ziņā. Dzīve ir vērtīga tad, kad tu novērtē mirkļa pabeigtību un veselumu: mēs te sēžam un runājam, garām brauc mašīna, velosipēds, kāds kaut kur mirst, kāds dzimst, un šis mirklis nekad neatkārtosies. Arī tad, ja mēs vēlreiz runāsim par manu filmu, tas būs cits mirklis. Ja tu šo mirkli sadali atomos un izņem no tā personību, iznāk, ka pasaulē nav nekā unikāla. Tātad, ja pasauli sadala kvantos, tajā būs nemirstība, bet nebūs personības. Ja nav personības, tad laiks nav svarīgs, bet, ja personībai ir vērtība, tad mēs katru brīdi mirstam, tad ir iespējams brīnīties, novērtēt mirkli, izjust to, kas mūs padara par cilvēkiem.
Kā nonācāt pie domas, ka jāfilmē Apatītos?
Sākumā vienkārši gribēju filmēt ziemeļos, Kolas pussalā. Man patīk ziemeļu daba, tā ir kā Mēness ainava, pilnīgi kosmiska.
Arī filma ir skaista, lai gan daba tajā tikpat kā nav rādīta, pamatā vienas vienīgas rūpnīcu betona celtnes, daudzstāvenes un dzelzceļi.
Mēs filmējām ziemā, tad tas pārvēršas tādā faktūrā.
Ziemā filmējāt speciāli?
Jā. Lieta tāda, ka vasarā Apatītos viss ir vienos krūmos. Turklāt vasarā cilvēki no turienes cenšas braukt prom atvaļinājumā, pilsētā cilvēku tad tikpat kā nav.
Filmēšana polārajā naktī bija operatora ideja. Es par to nebiju domājusi. Mans formulējums bija: mums jārada pasaka. Filma ir diezgan "melna", bet ceru, ka ir izdevies parādīt ne tikai melno realitāti, bet arī kādu pasaku, mistēriju. Mīts ir radīts ar propagandas metodēm, bet tam ir zināms sakars ar cilvēkiem – kad tu saproti, ka viss ir slikti un tu faktiski esi nolemts, nav spēka pieņemt lēmumu, atbildēt uz jautājumu "ko es gribu?", vai arī nav iespēju uzdot tādu jautājumu, jo ģimenei ir jāizdzīvo, tad tiek izdomāta iluzora pasaule, kurā tu spēsi turpināt dzīvi… Teicu operatoram: "Man vajadzīga pasaka, man nevajag rādīt visu šo industriju, divas trešdaļas filmas mums ir jānoturas pasakā." Operators atbildēja: "Tad ir jāfilmē polārajā naktī."
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!