Spārni un akmens

Es biju vienīgais muļķis, kam to vajadzēja. Tā par bijušās stacijas ēkas iegādi ar smaidu sejā saka Pēteris, kad SestDiena viesojas Airītē. Jā, bez burta s galotnē, un nejaukt ar pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas vietu, kas atrodas nemaz ne tik tālu no šejienes. Latvijas dzelzceļa (LDz) tukšie īpašumi izsoļu sludinājumos gan parādās retāk nekā Latvijas pasta ēkas, taču ir saujiņa cilvēku, kurus dzelzceļa tuvums nevis biedē, bet pievelk. Pievilka arī Pēteri un Kristīni Stumburus. Tādēļ par muļķi Pēteri vis nevarētu saukt – drīzāk par radoši dullu avantūristu.

Stumburi nav vienīgie, kas pussagruvušu ēku izcēluši saulītē. Plašāk izskanējis arī populārā dabas pētnieka, TV raidījumu vadītāja Māra Oltes stāsts par Ērgļu stacijas iegādi. Savukārt Amatas novada pašvaldība Ieriķu–Gulbenes dzelzceļa līnijas posmu iecerējusi izveidot par velosipēdu un kājāmgājēju maršrutu. Pašlaik LDz īpašumā atrodas vēl 13 bijušo stacijas ēku.

Kurš gan cits?

Tas, kā Pēteris un Kristīne kļuva par, kā paši saka, "stacijas priekšnieku ar kundzi", nesākās ar izsoli. Abi – pilsētnieki ar radošu profesiju – ilgi meklējuši vasaras māju. "Lauki vienmēr ir vilkuši, un mēs te jauši nejauši nokļuvām," saka Pēteris. Viņš ir tulks un gids, savukārt Kristīne spēlē baroka flautu baroka orķestrī Collegium Musicum Riga un strādā Senās mūzikas katedrā Mūzikas akadēmijā. Dzelzceļa tuvums viņus nav biedējis, bet, tieši otrādi, – pievilcis. "Mans vecaistēvs bija dzelzceļnieks. Dzelzceļš man ir kaut kas fascinējošs un aizejošs," atzīst Pēteris un pauž cerību, ka nākotnes Rail Baltica līnija varētu atkal likt cilvēkiem atgriezties pie ieraduma braukt ar vilcienu, pat ja tas, ko dzelzceļš nozīmēja 30. gados un tagad, ir divas dažādas lietas. Daudz kas esot zaudēts.

Lauku māja iegādāta pirms 12 gadiem, stacijas ēka bija redzama pa tās logu. Abi teritoriju regulāri sakopa, un, kad stacijas ēku pirms septiņiem gadiem nodeva izsolei, uzreiz bijusi sajūta: kurš gan cits, ja ne mēs. Tā arī sanāca, jo izsole bija ar lejupejošu soli – nevienam ēku nevajadzēja, tādēļ cena tika pazemināta. Bijusī stacija nopirkta par pusotru tūkstoti latu, bet ieguldītais ir neizmērāms – naudas izteiksmē ap 30 tūkstošiem, min Pēteris. Pamatā ēka atjaunota par ģimenes līdzekļiem. "Pilnīgs kukū," smej Kristīne, bet Pēteris pateicas ģimenei, ka tā pieņēmusi šo dīvaino hobiju.

Divstāvu ēka saņemta bēdīgā stāvoklī – pa caurumiem griestos no pirmā stāva caur jumtu varēja redzēt debesis. Tai pašā laikā logu rāmji, kuriem gadu desmitiem bija tecējis virsū lietus ūdens, nebija izdrupuši, un tos varēja restaurēt. Pirmos gadus pēc iegādes abiem bijusi vainas sajūta, jo naudas nebija un atjaunot ēku nevarēja. "Kā ar Mazo princi – esi pieradinājis un atbildīgs, bet netiec ar to galā," slikto sajūtu raksturo Pēteris. Kā atspēriena punkts bija pirms pāris gadiem radusies iespēja pieteikties Interreg (Eiropas teritoriālās sadarbības programmas) projekta līdzekļiem, pa kuriem bijušajā stacijā izveidota ne vien ekspozīcija, bet sakārtota pamata infrastruktūra: izveidota kanalizācijas sistēma, jo ūdens šajā ēkā nekad nav bijis, kā arī daļēji atjaunots jumts. Šogad pirmo gadu jumts vairs netek.