Staburags augšāmceļas muzejā

Atmodas laikā šo gleznu manai sievai reizē ar Staburaga atlūzas gabaliņu nodeva gleznotāja Staņislava Kreica atraitne, teikdama: "Man tā jums bija jāatnes", rādīdams vienu no daudzajām gleznām topošajā izstādē "Saktas mājā", Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu mājvietā, stāsta Dainis Īvāns un piebilst, ka īsti nezina, vai glezna ir pabeigta, jo šo gleznu Kreics, teikdams, ka pabeigtu to dāvināšot Īvānam, esot gleznojis līdz mūža beigām. Gleznā redzamā aina gan ir pabeigta, proti, dabā tās vairs nav – tur attēlota Staburaga klints ar pēdējo lielo atlūzu Daugavā.

Izstādē, kuru iekārto Īvāns kopā ar atmodas laika populāro žurnālistu Aleksandru Mirļinu un Tautas frontes muzeja vadītāju Lieni Andrejsoni, Staburaga ainavu ir daudz. Un ne tikai Staburags, arī Kokneses pilsdrupas vēl augstu likteņupes krastā, Oliņkalns un vairākas citas latviešu tautas svētuma – Daugavas kanjona – dabas un kultūrvēstures vērtības, kuras kopš 1966. gada atrodas Daugavas dzelmē, applūdinātas Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecības vārdā, tātad tiem, kuri šīs vietas vēl ir redzējuši dabā kaut cik apzinīgā vecumā, šodien nebūs mazāk par 60 gadiem.

"Jāaicina šurp Māra Lāce, lai paskatās, kā vajag racionāli izmantot sienas," garāmejot smejas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš. 1958. gadā (tātad tikai piecus gadus pēc asiņainā diktatora Staļina nāves), kad Latvijas sabiedrība uzzināja par Daugavas kanjona iznīcināšanas plāniem un cēlās tā aizstāvībai, cīņa tika zaudēta. "Man ar šo izstādi gribējās uzcelt pieminekli vispirms tiem, kuri uzdrošinājās par Daugavu iestāties 1958. gadā," saka Īvāns un paskaidro, ka daudzās gleznas radīja Staburaga un tā apkārtnes gleznošanas bums 50. gadu beigās un 60. gadu pašā sākumā, kad tauta saprata, ka saglabāt teikās un dziesmās apdziedāto svētumu neizdosies – lai tad paliek vismaz gleznās un fotogrāfijās.

Turpat 30 gadu vēlāk, šoreiz Īvāna vadībā, Latvija vēlreiz cēlās Daugavas aizstāvībai, šoreiz iestājoties pret Daugavpils HES celtniecību. Šī cīņa aizsāka atmodu, un izstāde Daugavai būt, kas būs apskatāma no 21. septembra, vēsta arī par to.

Pirms 30 gadiem, 1987. gada 5. novembrī, laikrakstos parādījās ziņa par PSRS Ministru padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību. Pirmo reizi tik vērienīgu "komunisma celtnes" projektu apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti, kurus bija inspirējis Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gada 17. oktobra leģendārais raksts Par Daugavas likteni domājot. Tāpat kā 1958. gadā, arī šajā reizē par Daugavu iestājās laikraksts Literatūra un Māksla.

Vaicāts, kas noteica Staburaga likteni – saimnieciski apsvērumi vai cīņa par varu Latvijā –, Īvāns saka: "Tā pilnīgi noteikti bija politika, saimniecisku apsvērumu nebija nekādu. Toreizējā Latvijas PSR vadība bija pret Pļaviņu HES celtniecību, jo tas Latvijai bija neizdevīgi. Vadoši hidroinženieri man ir teikuši, ka šodien neviens Pļaviņu HES neceltu un to, kurš gribētu celt, uzskatītu par jukušu. Pirmkārt, nenormāli augsto izmaksu dēļ, otrkārt, to nepieļautu dabas aizsardzības un dabas resursu taupīšanas prasības. Treškārt, arī sabiedrība nepieļautu Eiropas mērogā unikāla kanjona un latviešu identitātes simbola un nacionālas svētvietas noslīcināšanu."

Visu rakstu lasiet 22.septembra žurnālā SestDiena!