Zengbušu klātbūtne
Ar Zani Balodi mēs satiekamies viņas darbnīcā, kas atrodas XIX gadsimta vidū celtas koka muižas dzīvojamās ēkas otrajā stāvā Dārza ielas rajonā. Iepriekš mājā atradusies Rīgas Centrālās bibliotēkas Mārtiņa filiālbibliotēka, kas 2010. gadā atstājusi šo vietu. "Pirms vairākiem gadiem es pārvācos no Čiekurkalna uz Mārupi un meklēju jaunas telpas savai darbnīcai. Es uzzināju, ka mani draugi īrē šo ēku no Rīgas domes, un kļuvu par pirmo iemītnieci šajā mājā, kas tajā laikā atradās sliktā tehniskā stāvoklī," mūsu sarunas gaitā atklās gleznotāja.
Pa šiem gadiem Vītolu ģimene iegādājusies ēku savā īpašumā un atjaunojusi tās fasādi, vienā no tās logiem, mums piebraucot, parādās arī māksliniece un māj ar roku – lai nāk’ tik augšā.
Viena no viņas darbnīcas sienām un skujiņas rakstā saliktā parketa grīda ir klāta ar eļļas krāsu kā sava veida atmiņām par gleznotājas iepriekš radītajiem darbiem. «Man nepatīk molberti,» smejas Zane Balode, iepazīstinot ar savām darba telpām.
Jau pēc ievākšanās šajā ēkā māksliniece ir noskaidrojusi, ka muiža savulaik piederējusi vācbaltiešu dzimtai fon Zengbušiem. Tās pēcteči nodibinājuši Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju, kuras mērķis ir atbalstīt talantīgākos Latvijas Mākslas akadēmijā studējošos jaunos māksliniekus un par kuras laureāti arī Zane ir kļuvusi divas reizes pēc kārtas – 2008. un 2010. gadā.
Pilsēta rīta miglā
Zane Balode ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu pie profesora Alekseja Naumova un četrus mēnešus vēl papildinājusi savas zināšanas Portu Universitātē Portugālē, kur viņa pēc diviem gadiem arī atgriezusies, lai radītu savas pirmās personālizstādes 41˚8’40’’ Z platums 8˚36’12’’ R garums. Porto (2007) darbus ar pilsētas ainavām un to fragmentiem a la prima tehnikā.
"Šķita, ka laiks šeit bija apstājies – tas pats lēnais ritms it visā, nekas nebija mainījies. Veikalos tie paši pārdevēji, tie paši kastaņu cepēji uz marmora ar mozaīku rakstiem izrotātajās ielās, tie paši sirmie večuki pie krogu stūriem ar pīpi zobos, lieliskās kūciņas natas, kuru smarža iecērtas nāsīs, un atturēties no kārdinājuma vairs nav iespējams," atceras gleznotāja.
Jau viņas nākamajā personālizstādē Kamēr tu gulēji (2008) saulaini silto un ēnaini vēso toņu kontrastus nomainīja daudz pieklusinātākas krāsu attiecības. Gaiši rozā, zilganu un iedzeltenu toņu gammā Zane Balode savās gleznās risināja rīta miglā ietītas pilsētas tēmu, kas kļuva par viņas pirmo pazīstamības zīmi un ļāva skatītājiem sajust to vienreizējo vientulības mirkli, ko var izbaudīt pirms ikdienas steigas sākšanās. Vēl aizvien pēc miglainiem rītiem cilvēki viņai sakot vai rakstot: Zane, šorīt bija tava glezna!
Pietuvošanās tīklojumam
"Grūti noticēt, ka kādreiz esmu bijusi tik romantiska savos darbos," māksliniece norāda uz vienu no savām gleznām – 2011. gadā tapušu Parīzes ainavu, kas ir piekārta pie darbnīcas sienas. Savukārt pretējā pusē piestutēts viņas trīsdaļīgais darbs no cikla Tīklojums. Tas uzskatāmi parāda radikālās pārmaiņas Zanes Balodes daiļrades attīstībā šo septiņu astoņu gadu laikā ne tikai saturiskajā, bet arī tehniskajā izteiksmē – lai sasniegtu maksimālu līniju trauslumu, šī darba tapšanā viņa otu ir nomainījusi pret parasto zīmuli. Pirmo reizi dzīvē tiešām izbaudīju šo procesu, vēl piebilst māksliniece, kuras teiktais uzreiz raisa jautājumu, vai zīmēšana ar parasto zīmuli ir saistīta ar kādu traumatisku pieredzi viņas pagātnē.
"Patlaban es savai meitai meklēju deju nodarbības un saku: lai arī ko mēs izvēlētos, jebkur būs kaut kas tāds, kas tev nepatiks. Vienu dienu mēs braucam garām Latvijas Mākslas akadēmijai un viņa jautā: kas tev nepatika? Jau kopš Rozīšu laikiem man nepadevās zīmēšana un atzīmes bija pašvakas, bet akadēmijā es sev nosolījos, ka strādāšu cītīgi un tās uzlabošu. Tā arī notika. Divu gadu laikā no sešinieka tiku līdz astotniekam. Bez pamatiem nekur," uzskata Zane Balode.
Māksliniece plāno atgriezties pie zīmēšanas ar parasto zīmuli arī nākotnē, jo viņai ir vīzija par izstādi lielā ekspozīcijas zālē ar baltām sienām, pie kurām ir piekārti balti audekli. Sākumā skatītājam šķistu, ka uz tiem nekā nav, bet, pieejot tuvāk, viņa skatienam pavērtos sarežģīts tīklojums. Gluži kā Zanes Balodes trīsdaļīgajā darbā, kuram pietuvojoties var ieraudzīt atsauci uz ģeometrisko figūru Dzīves zieds, kas ir izveidojies neapzināti un ko tikai vēlāk ir pamanījusi viena no viņas paziņām.
Apļi un toņi
Stāstot par būtiskāko pagrieziena punktu savā daiļradē, Zane Balode piemin personālizstādi Nekā lieka (2014), kurā ienāca piesātināts sūnu tonis un mežs ziemā, no kuras koki tika it kā aizslaucīti prom, attīrot horizontu. «Tas bija kūlenis privātajā dzīvē, kas pavēra vaļā slūžas un deva drosmi gleznot brīvāk un pēc principa mazāk ir vairāk (less is more),» atzīmē gleznotāja, kura vēlas, lai viņas darbi ļautu skatītājam relaksēties un aizpeldēt savās domās.
Jau pēc tam tapa Zanes Balodes Salu cikli, kurā aizsāktais vadmotīvs "es, klusums un apkārtējais" organiski turpinājās arī viņas darbos ar vienojošo nosaukumu Kosmoss (2015). Tie tika radīti litogrāfijas tehnikā, kuru māksliniecei ir palīdzējusi atkost viņas Latvijas Mākslas akadēmijas kursabiedrene Lāsma Pujāte. "Kosmoss ir lielisks izteiksmes līdzeklis, lai pastāstītu par man svarīgo, ko nevar izteikt vārdos. Tas vienkārši ir. Vajag tikai apstāties un sajust. Ne visi tam ir gatavi," piemetina Zane, kuras interese par kosmosu ir redzama arī jau pieminētajā viņas visjaunākajā ciklā Tīklojums, kas vēsta par radniecīgu dvēseļu mijiedarbību jeb tīklojumu, ko tās veido.
Līdz ar kosmosa tēmu mākslinieces darbos ir ienākuši apļi un monohromā krāsu gamma. "Mans jaunais labākais draugs manā darbnīcā," savā Instagram kontā pie fotogrāfijas ar amerikāņu firmas Williamsburg Handmade Oil Colors tūbiņu Graphite Grey 2018. gada 16. novembrī raksta Zane Balode. To viņa ir iegādājusies kādā Parīzes mākslinieku veikaliņā, kurā atklājusi šo amerikāņu firmu un jutusies kā bērns konfekšu bodītē, kas grib sev visu. "Konkrētais Graphite Grey ir pelēks tonis ar metālisku spīdumu. Man patīk šādas, kā es saku, garšīgas krāsas. Mani neinteresē tīrie toņi. Kas ir pliks dzeltenais? Pliks dzeltenais ir garlaicīgi!" uzskata gleznotāja.
Talanta gēns
"Meit, vai tev gadījumā nav depresija, ka tu mālē tik drūmas bildes?" jautājis Zanes Balodes tēvs, ieraugot mākslinieces pēdējos darbu ciklus. Tieši viņš savulaik ir saskatījis savā meitā talantu, aizvedis viņu uz mākslas pulciņu Rīgas Skolēnu pilī un pēc tam mudinājis iestāties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, ko viņa veiksmīgi arī absolvējusi. Atbildi uz mani interesējošo jautājumu par mākslinieka gēna esamību viņas ciltskoka zaros jau pirms sarunas sniedz vēl viens ieraksts viņas Instagram kontā.
"Šodien es tīrīju sava tēva dzīvokli un atradu šo pasakaino fotogrāfiju ar saviem vecvecākiem no 1935. gada. Nekad nebiju iedomājusies, ka viņi tajā laikā bija tik stilīgi. Savu gleznošanas talantu es esmu mantojusi no šī šarmantā džentlmeņa – Arvīda Baloža," pie fotogrāfijas ar saviem vecvecākiem 2019. gada 8. jūlijā atzīmē māksliniece, kura šo uzņēmumu arī ierāmējusi un tagad tur mājās uz klavierēm.
Otrā pasaules kara laikā Arvīds Balodis ir devies uz Austrāliju, kur sava prieka pēc brīvajā laikā dziedājis un gleznojis. Uz Latviju atceļojušas divas vectēva radītās ainavas, kuras pārsteidzot ar savu kvalitāti. "Man ir žēl, ka es neizprašņāju savu tēvu vairāk par viņu. Tu visu laiku atliec un atliec, un vienā brīdī ir par vēlu," piebilst māksliniece. Savukārt pirms kāda laika uz Austrāliju aizceļojušas divas Zanes Balodes gleznas, sasniedzot viņas daiļrades izplatības vistālāko ģeogrāfisko punktu. Mākslinieces darbi ir atrodami arī privātkolekcijās Beļģijā, Dānijā, Kazahstānā, Krievijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, Ukrainā, Vācijā un, protams, Latvijā.
Savstarpēja mācīšanās
Ilgu laiku Zane Balode ir pārtikusi no savas mākslas un, kā pati saka, baudījusi statusu "pati sev saimniece", bet šobrīd viņa strādā arī par mākslas skolotāju Ekziperī starptautiskajā skolā Piņķos. "Sociālās garantijas un regulāri ienākumi bija kaut kas jauns, bet kaut kas ļoti patīkams," uzsver gleznotāja, kura šajā mācību gadā strādā četras dienas nedēļā iepriekšējo divu dienu vietā un mijiedarbojas intensīvā savstarpējas mācīšanas un mācīšanās procesā ar saviem skolēniem, no kuriem varot aizgūt nepiespiestību, ar kādu viņi rada savus darbus.
Ne velti slavenais spāņu mākslinieks Pablo Pikaso ir teicis, ka viņam bijuši vajadzīgi četri gadi, lai iemācītos gleznot kā Rafaēls, un viss mūžs, lai iemācītos gleznot kā bērni, – nocitē Zane Balode, kura šobrīd ir apradusi ar jauno ritmu un gatavojas atgriezties savā darbnīcā, lai ik pa laikam izbaudītu sev nepieciešamo vienatni un radīšanas procesu, kas kādu brīdi ir ticis iepauzēts.
"Es ļaujos plūsmai un ar patiesu interesi vēroju, kā viss notiek un kā es uz to reaģēju, un tad tas viss vēlāk ieies iekšā manos darbos," akcentē māksliniece, kuras daiļrades attīstība vienmēr ir gājusi rokrokā ar viņas piedzīvotajiem notikumiem un pārmaiņām dzīves uztverē, pateicoties grāmatām, ceļojumiem un citām lietām. Pagājušajā gadā Zane arī piepildījusi savu sapni aizbraukt uz Ņujorku. Kājām izstaigājusi neskaitāmas Soho un Čelsijas rajona mākslas galerijas un atgriezusies mājās ar pārliecību, ka Latvijā ir daudz talantīgu mākslinieku, kas rada konkurētspējīgu mākslu, kuru viņiem vajadzētu iemācīties arī pārdot.
Iesakņošanās mūzikā
Zane Balode stāsta, ka nereti mākslas interesenti starp viņas radītajiem darbiem neapzināti pievērš pastiprinātu uzmanību tiem, kuros savulaik ieguldītās sajūtas sasaucas ar viņu pašu līdzšinējo emociju vilni, kas jau vēlāk noskaidrojas savstarpējā sarunā. Piemēram, pirms kāda laika Zani Balodi uzrunājusi jaunā komponiste Aija Alsiņa, kura ir vēlējusies izmantot viņas gleznu Iesakņojies (2017) sava jaunā singla Anxiety vizuālajā noformējumā. Tā ir kompozīcija, kura ir atvasināta no sajūtas, kad tu stāvi nozīmīgu dzīves pārmaiņu priekšā un vienkārši ceri un lūdz, lai viss noritētu labi (singlu Anxiety var noklausīties komponistes interneta vietnē alsinamusic.com).
Viss skaidrs! – pēc šī stāsta uzklausīšanas ir nodomājusi Zane, kura atzīst, ka viņas darbu radīšanas laikā mūzikai ir nozīmīga loma, lai iegremdētos procesā. Viņas izvēlēto mākslinieku vidū ir islandiešu postroka grupa Sigur Rós, angļu indīpopa apvienība London Grammar, igauņu komponists Arvo Perts, amerikāņu indīfolka grupa Bon Iver un latviešu mūziķe Sniedze Prauliņa. Kas ir skanējis fonā gleznotājas pēdējā cikla Tīklojums radīšanas laikā, viņa gan nevar uzreiz atcerēties, bet sola padomāt.
"Šodien es atgriezos darbnīcā. Strādāju pilnīgā klusumā un tad sapratu, ka tā daudz darīju arī Tīklojuma radīšanas laikā, jo ir reizes, kad mūzika traucē. Klusums ir tik pārpilns. Tik piesātināts," lasāms nākamajā dienā no viņas saņemtajā īsziņā. Pēc deviņu mēnešu pārtraukuma Zane Balode ir pievērsusies darbam ar sajūtu, ka viņai atkal ir ko teikt, un jau pēc pāris darbnīcā pavadītām stundām ir kļuvusi melna kā velns, jo visa grafītā.
"Nekad nevar zināt, ar ko sāksies un ar ko beigsies katrs nākamais cikls," norāda māksliniece, kura ar savas nākamās personālizstādes sarīkošanu pagaidīs, līdz atradīs tai piemērotas telpas. Viņai ir pārliecība, ka dzīvē neko nevar nokavēt, ja vien dara savu īsto lietu.
prokurors Vioriks