Nesabojātā čempione

Latvijas tenisistes Aļonas Ostapenko agresīvais, uzbrūkošais un mazliet nekaunīgais spēles stils ir kā svaiga gaisa malks pēdējā laikā dāmu tenisā dominējošā aizsardzības spēlē, tā pārsvars draudēja vēl vairāk pieaugt pēc titulētās amerikānietes Serēnas Viljamsas pievēršanās ģimenes kuplināšanai. Aļonas mērķtiecība, maksimālisms un pārliecība par saviem spēkiem uzvedusi viņu virsotnē pat agrāk, nekā cerēts, lai gan sportiste un viņas līdzcilvēki neslēpj – iepriekš tik šķietami nesasniedzamais Grand Slam tituls bijis starp tenisa karjeras mērķiem.

Kortā parāda raksturu

Grand Slam ir prestižākie no visiem turnīriem tenisā un ir ekvivalents citu sporta veidu pasaules čempionātam, lai gan šāda līmeņa sacensības tiek rīkotas četras reizes gadā – katru reizi uz cita seguma. Janvārī tenisisti sacenšas uz sintētiskā seguma Melburnā, maijā ir māla jeb tenisita segums Parīzē, vasaras vidū sacensības notiek uz zāliena Vimbldonā, bet septembrī turnīrs noris cietā seguma kortos Ņujorkā. Aļonai Ostapenko Parīzē bija astotais Grand Slam turnīrs, turklāt iepriekš viņa tikai reizi tajos bija tikusi trešajā kārtā, tomēr uz sev it kā neērtā lēnā māla seguma sportiste sasniedza visu tenisistu sapni.

"Bērnībā mans mīļākais Grand Slam turnīrs bija Vimbldona, tomēr pēc pagājušās nedēļas tas ir turnīrs Parīzē. Man ļoti patīk tur valdošā atmosfēra un viss apkārt notiekošais," pēc uzvaras teica Ostapenko.  

Aļona tenisā sāka trenēties piecu gadu vecumā, un jau pašā sākumā bijis redzams, ka meitenei "ir iekšā". "Pats galvenais, ka tas viņā joprojām ir palicis," sarunā ar SestDienu uzsvēra Raimonds Emuliņš, kura meita Dārta Elizabete ir viena gadagājuma ar Ostapenko, tāpēc viņi savulaik kopā ar Aļonu un viņas mammu un treneri Jeļenu Jakovļevu izbraukājuši lērumu turnīru. "Aļona nav sabojāta, un tur ir ļoti liels nopelns viņas mammai. Teniss jau parāda cilvēka raksturu, un to nedrīkst lauzt, sabojāt vai pārveidot. Mamma ļoti ātri ieraudzīja, cik labi meitas raksturs sader ar viņas spēli, un visā šajā laikā nav ļāvusi nevienam iejaukties viņas rokrakstā. Jā, tur ir apakšā talants un viss pārējais, taču bieži vien daudzi meklē kādus citus ceļus. Viņa stabili turējās pie tā vienīgā, un nu jau ir redzams, ka tas ir attaisnojies par tūkstoš procentiem," uzsver Emuliņš un norāda, ka Ostapenko bieži vien piedāvāti treneri un sponsoru atbalstītās nometnes ārzemēs, taču viņas mamma allaž pratusi izvērtēt situāciju un laikus apstāties, saglabājot savu līniju. Šī iemesla dēļ var apgalvot, ka Aļona Ostapenko ir īsts "Latvijas tenisa produkts", jo uzaugusi Rīgas kortos atšķirībā no mūsu pārējiem elites tenisistiem, kuri lielu daļu savas jaunības pavadījuši ārzemju akadēmijās. "Ja skaita kopā, viņa droši vien ārzemēs ir trenējusies vairāk nekā Latvijā, taču no tā nevar izbēgt, jo jāspēlē turnīros ārzemēs, kur tad arī notiek treniņdarbs. Idejiski – jā, viņa ir Latvijas tenisa produkts," piekrīt Emuliņš. 

Viņš arī norāda, ka Ostapenko pratusi ļoti labi izmantot šeit pieejamos resursus, jo sparingojusi ar gandrīz visiem vadošajiem Latvijas tenisistiem un visos mācējusi atrast tieši to, ko viņai tajā brīdī vajadzējis, – vai tas bija ātrums, pacietība vai izturība. Arī sportistes māte uzsver, ka Latvijā ir ļoti labi apstākļi, lai trenētos tenisā, problēma vienmēr bijusi tajā, ka vecāki netic, ka pie mums var uzaudzināt augsta līmeņa tenisistu:

"Viņi kaut kur brauc, kaut ko meklē. Manuprāt, ar šo panākumu esam pierādījuši, ka arī Latvijā var izaugt Grand Slam čempions."

Ostapenko kortā allaž darbojusies ar lielu pārliecību par saviem spēkiem, ko lielā mērā veicinājusi sekmīgā juniores karjera. "Viņai ļoti daudz devuši starti Eiropas komandu čempionātos jaunatnes izlasēs, kur Aļona izspēlējās ar visām sava vecuma vadošajām tenisistēm. Un deviņdesmit septītais gads dāvājis ļoti daudz talantīgu spēlētāju," atgādina Emuliņš un min gan bijušo pasaules septīto raketi šveicieti Belindu Benčiču, gan Horvātijas talantu Anu Konjuhu un krievieti Darju Kasatkinu, kuras jau ielauzušās pasaules elitē. "Viņas cita pret citu sākušas "mīcīties" jau ļoti agrā vecumā. Jau tur Aļona noķēra savu uzvarētājas sajūtu. Viņai vienmēr bijis ļoti principiāli viņas apspēlēt. Pēc tam jau, protams, jāspēlē diskusiju ar pretiniecēm dēļ, iemantojot ne vienu vien nelabvēli.

"Viņai jau visu laiku teica: ja spēsi savaldīt sevi un savas emocijas uz laukuma, sasniegsi daudz," atminas ilggadējā Latvijas Federāciju kausa komandas kapteine Daiga Juška, kura spēlētāju komandā iekļāva jau agrā vecumā, bet sešpadsmit gados Ostapenko palīdzēja Latvijas izlasei iekļūt Eiroāfrikas zonas pirmajā grupā, kas tobrīd bija vērā ņemams panākums. "Iepriekš jau visādi ir gājis. Tas ir Aļonai raksturīgi, ka viņa visu dara ātri, viņai visu vajag tūlīt un tagad. Ar prieku vēroju viņu Parīzē, kur ir ļoti labi redzams, kā viņa ir izaugusi. Ar katru gadu viņa kļuva nopietnāka, bet nu jau redzams, ka uz laukuma ir pieaudzis cilvēks."

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16.-21.jūnija numurā!