Uzreiz gan jānorāda, ka radikālo partiju definējums dažādos pētījumos un publikācijās atšķiras. Toni nosakošie plašsaziņas līdzekļi (Euronews, Deutsche Welle, BBC, CNN, Politico.eu), piemēram, galēji labējo partiju skaitā iekļauj visas tās, kas apvienojušās divās Eiropas Parlamenta grupās – Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā, kā arī Identitātes un demokrātijas grupā. Pēc šīs loģikas sanāk, ka arī Latvijas Nacionālā apvienība ir galēji labēja, lai gan mūsu valsts iedzīvotāju vairākums to tā neuztver.
BBC mēdz atsaukties uz nīderlandiešu politologu Kasu Mudi, kurš definējis, ka galēji labējo partiju galvenās iezīmes ir natīvisms (ksenofobiska nacionālisma forma), autoritārisms un populisms, taču, pirmkārt, ir virkne politisko spēku, kuri visiem šiem kritērijiem īsti neatbilst (kaut vai tā pati Nacionālā apvienība vai Itālijas premjeres Džordžas Meloni vadītā Fratelli d’Italia), bet, otrkārt, jautājums par to, ko tieši uzskatīt par ksenofobisku nacionālismu, ir ļoti diskutabls.
Ar galēji kreisajiem politiskajiem spēkiem šajā ziņā viss ir vienkāršāk, jo viņus raksturo Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa un Vladimira Uļjanova (Ļeņina) idejas par to, ka bagātajiem šis tas (vai viss) jāatņem, tas jāpiešķir trūcīgajiem un visi dzīvos laimīgi. Tagad gan liela daļa kreiso pārkvalificējušies par gendera ideju aizstāvjiem, postulējot, ka dzimumu katrs var izvēlēties pats, turklāt tādā vecumā, kad veikalā viņam nepārdotu ne alu, ne cigaretes. Tomēr šī politiskā strāvojuma radikālajā spārnā ir gana daudz partiju, kas pretendē uz iekļūšanu Eiropas Parlamentā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!