Latvijas ievērojamākā dabas un kultūrvēstures pieminekļa — Daugavas kanjona jeb senlejas no Aiviekstes grīvas līdz Pērses grīvai — applūdināšana nebija ne pirmais, ne pēdējais gadījums pasaulē un Latvijā, kad šauras ļaužu grupas politiskas karjeras vai ekonomiska izdevīguma vārdā tiek iznīcinātas dabas vērtības, lai atceramies kaut vai neseno «mazo hesu sērgu». Taču vērtību iznīcināšanas vēriena ziņā ar Staburaga applūdināšanu Latvijā nekas nevar mēroties, jo zem ūdens pazuda ne tikai vairāki desmiti kilometru, kuros Daugava tecēja starp 20–30 metru augstām dolomīta klintīm, kurās netrūka avotu, gravu un strauju upīšu, skaistu ainavu un retu augu. Applūdināta tika viena no būtiskākajām Latvijas vēstures skatuvēm, senču pilskalni, tautasdziesmās, senās hronikās un Pumpura eposā Lāčplēsis apdziedātas un aprakstītas vietas. Vēl vairāk — Daugavas skaistākā posma applūdināšanas mērķis bija latviešu pašapziņas noslīcināšana. Tas izdevās tikai daļēji, trešā atmoda sākās ar Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu Par Daugavas likteni domājot 1986.gada 17.oktobrī. Tātad Daugavas vārds toreiz vēl nozīmēja ne tikai tehnokrātisku enerģijas zarnu, bet arī to no atmiņas neizdzēšamo skaistumu, kas var izglābt pasauli. Tiem, kas bērnībā savām acīm skatījuši likteņupes teiksmainās vietas, šo ainu pietrūkst visu turpmāko mūžu.
Tagad Daugavas senleja dzīvo daudzās gleznās, gravīrās un fotogrāfijās. Taču paaudze, kura varēja fiksēt «īsto» Daugavu, pamazām aiziet no dzīves, un līdz ar viņiem bieži vien zūd arī arhīvi. Pļaviņietis, tagad ogrēnietis, 1959.gadā dzimušais Jānis Ivars Padedzis nav vienīgais, kurš to ir apzinājies, taču viņam ir pieticis arī enerģijas pirms vairāk nekā trim gadiem uzsākt materiālu vākšanu. Tagad Padedzis ar domubiedriem gaida jūnija otro pusi, kad jāiznāk 447 lappušu biezajai un unikālām fotogrāfijām un dokumentiem ilustrētajai grāmatai Atmiņu Daugava. Tātad brīdi pirms Dziesmu svētkiem. Grāmatā apkopotie materiāli ļauj reiz bijušo Daugavu salikt no jauna — akmeni pie akmens, krāci pie krāces — un mums visiem iziet upes posmu ģeogrāfiskā secībā no Aiviekstes ietekas līdz Aizkrauklei vēlreiz. Grāmata veltīta tiem likteņiem, kas tika salauzti mūsu kopējās labklājības celšanas vārdā, un arī tai paaudzei, kurai nekad nebūs lemts skatīt Daugavu tādu, kādu to savām acīm skatīja mūsu vecāki un vecvecāki.
Pļaviņu HES uzcelšana tādā variantā, kādā tas bija uzcelts, bija politiska lieta, atgādina Mārtiņš Mintaurs. Pirms tam Maskavas institūts Hidroenergoprojekt bija paredzējis divas spēkstacijas — Miemēnu HES ar 16 metru kritumu un Pļaviņu ar 24 metru kritumu. Šajā variantā uzplūdinājumi Staburagu neskartu. Tad projekta uzdevums tika pārskatīts un abas HES apvienotas vienā ar 40 metru kritumu. To izšķīra ekonomikas apsvērumi — divas HES būtu par 60 procentiem dārgākas nekā viena apvienotā. Kā dārgāks tika noraidīts alternatīvais, tā sauktais Kursiša projekts, kas paredzēja apvedkanālu Daugavas kreisajā krastā, lai saglabātu Daugavas senleju. 1961.gadā projekta uzdevumu vēlreiz pārstrādāja un ceļamās spēkstacijas jaudu palielināja līdz 825 000 KW un 10 agregātiem. Šajā gadā arī sākās celtniecība. Ar pilnu jaudu Pļaviņu HES sāka strādāt 1967.gada 20.martā. Tā skaitījās viena no lētākajām līdzenumu hidroelektrostacijām Padomju Savienībā (izmaksāja 96 miljonus rubļu). Pirmoreiz hidroceltniecības praksē HES tika celta uz mālsmilts un smilšmālu gruntīm ar maksimālo spiedienaugstumu — 40 metri. Ja realizētu alternatīvo projektu, sadārdzinājums varētu būt 50– 60 miljoni rubļu, kas Padomju Savienības mērogiem būtu nieks. Taču iestāšanās pret Staburaga applūdināšanu bija tas lakmusa papīrs, kas Arvīdam Pelšem ļāva identificēt «buržuāziskos nacionālistus».
Kristaps