Šoreiz 1.vagonā vien dažas sieviņas un kāds zviedriski runājošs pusmūža pāris ar tūristu kartēm rokās. Šie abi laikam mēģina uzķert nomales šarmu. Bet pārējie tādi kā sapūtušies. Pats rīts jau arī nav no skaistajiem. Samācies, drīz līs.
«Odņi babi. S prazdņikom! Riga naša,» gaudeno klusumu pārtrauc priecīga vīra balss. Pirmais vagons atdzīvojas un iesilst sarunās. «Tas jaunais cilvēks ar lielajām brillēm... Beidzot mums pensijas būs...» man priekšā sēdošā ļoti cienījama vecuma kundze nošūpo vasaras cepures platās malas draudzenes virzienā. Es noklausos sarunas fragmentus. Te nevienam nav grūti vienoties. Visticamāk, vagonā sēž mans Iļģuciema 12.iecirknis, kurā 44,96% nobalsoja par Saskaņas centru.
Atpakaļ braucu ar trolejbusu. Tajā parasti un arī pēcvēlēšanu rītā publika citāda. Bomžus nemana. Cilvēki labāk ģērbti, neklepo. Es piesēžu uz krēsla maliņas. Noskrieti deviņi kilometri, sviedri, un tā. Negribas, lai pārējie jūt. Laikam pārāk uzkrītoši uz tās maliņas esmu piemetusies. Pie loga sēdošā sieviete (ap 60) sāk smieties un krieviski aicina apsēsties ērtāk. Vietas pietiek abām, vēl izkritīšot no krēsla. Viņa pati brauc no Purvciema, priecājas par zaļo Pārdaugavu. Pie Āgenskalna priedēm pamana Latvijas karogu. Šis patīkot. Izskatās jauns, tumšsarkanām, spēcīgām joslām. Tie gaišie gan nekam neder. Sarkanam jābūt sarkanam. Pamanījusi, ka krieviski runāju slikti, viņa jau sen pārgājusi uz labu latviešu valodu. Sieviete runā bez mitas, taču ir tik dzīvespriecīga, ka arī man oma uzlabojas. Saņemos un uzprasu pa tiešo - par ko balsojusi vēlēšanās? Protams, piedalījusies, un beidzot bijis arī par ko vēlēt. Nils Ušakovs! Un Dolgopolovs arī patīkot. Neplātās pa avīzēm, bet cilvēkus pieņem savā kabinetā. Priekšpēdējā pieturā abas izkāpjam, novēlam viena otrai labu dienu un šķiramies.
Mājup ejot, atceros vēl vienu sarunu. To noklausījos vēl pirms vēlēšanām Uzvaras parka smilškastē - vietā, kur veidojas nākotnes elektorāts. Vienam runātājam, krievam, ap gadiem četriem. Otram, latvietim, ap sešiem. Katrs runā savā valodā, abi viens otru saprot. «Ja hoču s toboi družiķ.» «Nē, es ar tevi nedraudzēšos un savu riteni tev nedošu.» «Potomu, čto ja ruskij?» «Jā, tāpēc, ka tu esi krievs.»
Man pēkšņi šķita - sāku saprast, kā tās Georga lentītes un Krievijas karogi pie auto rodas. Tā laikam te būs arī pēc gadiem desmit un divdesmit.