Iznāk četras monogrāfijas
Simt četrdesmit pasaules vietās, aptverot visus kontinentus un daudzas salas, 21. novembrī cilvēki sapulcējās, lai runātu un klausītos Kleista tekstus. Pašā Vācijā ar vienu dienu, lai atcerētos šo savrupo figūru kultūras vēsturē, izrādījās pilnīgi nepietiekami. Kleistam ir veltīts viss 2011. gads. Šajā laikā iznākot četrām pāri par 500 lappušu ietilpīgām monogrāfijām. Vienlaikus divās pilsētās -Frankfurtē pie Oderas un Berlīnē - notiekot izstādei Kleists. Krīze un eksperiments, kas turpināsies līdz nākamā gada 29. janvārim. Krīzes cilvēks Kleists, kurš nespēja justies brīvs nevienā no sava laika sabiedrības dzīves modeļiem, izstādes veidotājus bija rosinājis pētīt krīzes, kritikas un reformu idejas, kas riņkoja ap 1800. gadu, un aplūkot, kādas tās ir šodien.
Kleista dzīve, kas laikabiedriem pagāja garām neievērota, mūsdienu komponistiem ir iemesls operu radīšanai. Jauniem darbiem jūtu, emociju teritorijā. Līdzās trīsdesmit operām, kas sacerētas, iedvesmojoties no Kleista darbiem, trīs, mijoties tūkstošgadēm, ir veltītas Kleista dzīvei.
Kā iespējams dzīvot sabiedrībā, paliekot brīvai personībai? - tas bija viens no Heinriha fon Kleista jautājumiem, kuru viņš risināja visu savu dzīvi, vairākkārt radikāli mainot pats savu dzīvesveidu, nerēķinoties ar pieņemtajām normām, citu viedokļiem un gaidām. Tas ir jautājums, kas neatrisināts caurvij Kleista darbus - to centrā ir cilvēki, kuru domas nesader ar rīcību, kas no viņiem tiek gaidīta.
«Neveiksmīgā dzīve»
Pēc viņa laika standartiem Kleista dzīve bija pagalam neizdevusies.
Šķērsām pieņemtajām normām Kleists izstājās no militārā dienesta, kurā bija iemests četrpadsmit gadu vecumā un gandrīz vēl kā bērns - virsnieks piedzīvojis karu. Viņš uzsāka studijas, būdams jau «nepiemērotā vecumā», un aizvēra grāmatas, sapratis, ka īstenība nav izzināma ar prātu. Viņa mēģinājums pārtapt no aristokrāta par zemnieku Šveices dabas valstībā noslēdzās ar atgriešanos pilsētā. Sabiedrības atzinību neguva viņa savādās lugas, kurās bezgalīgās teikumu kaskādēs atklājās cilvēka iekšējā pasaule, tajā verdošās jūtas un domas, neizlejoties rosībā un spraigā ārējā darbībā. Kleista lugas netika pat īsti līdz skatītājam, teātri tās neņēma, un spēcīgākie Kleista dramatiskie teksti viņa dzīves laikā netika uzvesti ne reizi. Bet Gētes režijas aizbildniecībā ņemtā un skaisti nodeklamētā Saplēstā krūze piedzīvoja izgāšanos publikas priekšā. Sapratis, ka pats svarīgākais - viņa darbs - nekad nenonāks līdz citiem cilvēkiem, Kleists šādu dzīvi pārtrauca.
2011. gada novembrī Berlīnē notika Kleista festivāls, kas vienu no teātriem - Maksima Gorkija vārdā nosaukto, pilnībā atdeva Heinriha fon Kleista darbiem.
Visu novembri šajā teātrī tika izrādīts tikai Kleists -visas viņa lugas un arī atsevišķu stāstu inscenējumi, satiekoties izrādēm no visas Vācijas. Paralēli notika lasījumi un diskusijas, Kleista kongress pulcēja zinātniekus no visas pasaules. Festivāls noslēdzās Kleista nāves dienā ar grandioziem kora dziedājumiem Maksima Gorkija teātrī otrpus Šprē upei - teātrī Berliner Ensemble ar vērienīgiem Kleista svētkiem, kuros dalību ņēma viss aktieru ansamblis, un Deutsches Theater - ar tukšu skatuvi un vienu cilvēku uz tās. Izcilais vācu aktieris Ulrihs Matess veica divu stundu piesātinātu ceļojumu cauri Kleista vēstulēm - Kādas dvēseles vēsture.
Neizrunājamais rakstnieks
Kleists pats sevi dēvēja par neizrunājamu rakstnieku. Viņa darbi ir attīstījušies no sajūtas, ka cilvēka valoda nespēj izteikt viņa iekšējo pasauli. Un tieši tad viņš sāka rakstīt lugas. Nevis stāstus, bet tieši lugas. Darbus, kuros rakstniekam nav dota telpa aprakstiem, tēlojumiem, darbus, kuru telpa ir cilvēka runa.
Teikumu ilgstamība, to iekšējais sazarojums un jēgas daudzslāņainais tīklojums, tās dīvainais klejojums nereti pretējos virzienos, īpatnais vārdu izvietojums teikumā, uzsvērti bieži novirzoties no zelta harmonijas uzbūves likumiem, padarījis Kleista tekstus ne vien tikpat kā neizrunājamus, bet arī grūti saprotamus. Daudz nepalīdzot arī pieturzīmēm, ar kurām caursēti šī rakstnieka teikumi tādā biezumā, ka, izdodot grāmatas ar Kleista tekstiem jau vēlākajos gados, korektori ir mēģinājuši viņuprāt lieko noņemt nost. Ar tukšajām vietām padarot tos vēl nesaprotamākus un noņemot Kleista valodai tik īpatno izteiksmes spriedzi. Valoda, kurā domas ienāk un pazūd, turpinot risināties kaut kur paralēli teiktajam, un tad ienākot runātajā atpakaļ.
Kleista lugas dod iespēju izteikties ilgstamībā, līdz iestājas brīdis, kurā cilvēks vairs nav saprotams. Viņa kodols, būtība neļaujas izrunāties. Aizveras valodai, paliekot noslēpumā.
Melnie caurumi valodā Kleistu nodarbināja visu viņa dzīvi. Un viņa atstātie teksti pieprasa īpašu spēju māksliniekus, kuri spēj tos pārraidīt tālāk. Tas izdodas tā saucamajiem izņēmuma aktieriem, kas pasaulē sastopami tikai vienā eksemplārā un kuriem nav līdzinieku.
Kā vācu aktrise Edīte Klēvere, kura Berlīnes Mākslas akadēmijā lasīja Heinriha fon Kleista noveli Marķīze fon 0. Nule kā septiņdesmito dzimšanas dienu atzīmējusī agrākā Pētera Šteina teātra zvaigzne un režisora Hansa Jirgena Zīberberga intelektuālo eksperimentu īstenotāja mākslā ir viena no radikālākajām skatuves māksliniecēm, kurai pa spēkam ir aizraut Parīzes skatītāju piecas stundas garā teksta lasījumā vācu valodā, kas vārdus nesaprot. Šī aktrise pārvalda mākslu, kas, mēnesi vērojot dažādu teātru pūliņus uzvest Kleista tekstus, jāsecina, īsti pa spēkam šodien nav gandrīz nevienam. Bez jelkādiem inscenējuma paņēmieniem, uz tukšas skatuves, pie galda ar ūdens glāzi un mikrofonu šī aktrise spēja ieiet tajā pavisam īpašajā apziņas stāvoklī, ko pieprasa Kleista teksti no to izrunātāja, lai valodas labirints atvērtos un pa to varētu doties uz priekšu - jēgai aiz pēdām un izmisumam pa priekšu.
«Es nolēmu, neiziet ārā no istabas, pirms es nebūšu izšķīries par savas dzīves plānu; bet 8 dienas pagāja, u man nācās neizlēmībā atkal pamest šo istabu.»
Savu dzīves plānu Kleistam tā arī neizdevās atrast.