Uzmetas zosāda
Soli solī saimniecei līdzi staigā suņi, kas, cits citam uzticoties un paļaujoties, labi saprotas ar visiem mājdzīvniekiem. Daiga par saviem aprūpējamajiem stāsta ar humoru un lielu pašpaļāvību.
Bulmastifu Kenetu viņai izvēlējās dēli Ģirts un Mārcis. Kenetam ir septiņi gadi. Iespējams, ka pie cita cilvēka suns jau sen būtu «nopotēts», jo gada vecumā viņam sākās problēmas ar kāju locītavām. Taču apčubināts un aprūpēts Kenets laimīgi sagaidījis septīto dzīves gadu. Stūrgalvis ņūfaundlends Bosiks (7 g.) tika iegādāts kā rotaļu draudziņš Kenetam, lai tas negrauztu čības un neplēstu tapetes no sienām. Savā metienā Bosiks bija atzīts par brāķi, bet, re, izauga īsts skaistulis! Vēl vairāk - tieši Bosikam pieder varena suņu izstādēs gūtu balvu kolekcija.
Savukārt ņufs Jasons (4 g.) atvests no Maskavas. Sunī rit dižciltīgas asinis, un «viņam piemīt īpašs maigums». Brūno ņufu Džoni (3 g.) kāds cilvēks savulaik iegādājās par bargu naudu, suns pat piedalījās izstādēs, bet tad Džonis saimniekam apnika, un viņš to uzdāvināja paziņam. Kinoloģe, kanisterapijas speciāliste Ingūna Tihomirova, kas ir Daigas draudzene un domubiedre, piedāvāja: «Paņem Džoni, labs suns, tikai izvārdzis.» Daigas vīrs Māris gan ieminējās - vai nu mums vajag vēl vienu suni? Daiga bildusi - tikai aizbrauksim paskatīties. «Pirms gada Džonis bija sapinkājies skeletiņš, bet viņš man tā pieglaudās, ka zosāda uzmetās. Es nevarēju viņu nepaņemt. Tagad Džonis «uzlabojies» no 38 kg līdz 68 kg un ir laimīgs bučģīmītis. Ar Māri smejamies, ka uzlabojam brāķus. Es cenšos, lai suņi būtu kopti, lai ciemiņiem patiktu viņus sabužināt, lai cilvēki mūsmājās gūtu labas emocijas,» stāsta Daiga.
Lēmums Maldīvu salās
Viesistabā Māris no terārija izceļ iguānu, sauktu par Toļiku, kas pirms deviņiem gadiem bija mazs radījums. Tagad fotogrāfam pozē ap pieciem kilogramiem smags dzīvnieks, kuram nagi ir asi kā žiletes. Māris smej: «Svarīgs ir regulārs kontakts ar Toļiku, tad šis pieradīs un necirtīs nagus miesā.» Nav joki - iguāna var sāpīgi iecirst arī ar asti. Reiz Toļiks tika laukā no savas mītnes un pamatīgi nobaidīja kaķus. Toties Vidusāzijas bruņurupucis, kas dala dzīves telpu ar nešpetno iguānu, tai ir ļoti pa prātam.
Pītā grozā saldi žāvājas Abesīnijas kaķis Žerārs, un kaut kur pa pagalmu staigājot viņa meita Žozefīne. «Abi bija dēla Ģirta kaķi, bet vedeklai sākās alerģija un kaķus atveda uz mūsmājām. Tagad augstdzimušie labprāt klīst pa āru, ķer peles un jūtas kā īsti Brenguļu pļavu kaķi.»
Atpūšoties ar vīru Maldīvu salās, kur ūdenī starp kājām spietoja zivis visās varavīksnes krāsās, Daiga pieņēma lēmumu, un tagad viesistabā iekārtots liels sālsūdens akvārijs. Starp citu, cimperlīga padarīšana. Skapītī atrodas iekārta, kas nodrošina sāls koncentrāciju un mikroklimatu akvārijā, kurā peld krāšņas zivis, elpo dzīvi koraļļi un dzīvība jaušama pat smiltīs. Akvārija iekārtām Daiga nevienu nelaiž klāt.
Dažādkrāsu ciklīdas dzīvo saldūdens akvārijā pagrabstāvā: «Agrāk man bija arī piraijas. Tās izauga, kaut uz pannas liec. Aiznesu zivis uz darbu un tur ielaidu akvārijā.»
Virtuvē terārijā saritinājies spilgts kukurūzas zalktis - dēlu draugu dāvana Daigai viņas piecdesmit gadu jubilejā. Paņemts rokās, rāpulis tā vien cenšas Daigai pieglausties pie vaiga.
Būrī dzīvo divi krāšņi balti papagaiļi. «Kad tos pirkām, bija vārguļi, putniem spalva krita ārā.» Terārijā iekārtojies paliels putnu zirneklis jeb tarantuls. «Šis ir mājdzīvnieks, ko vērot, nevis murcīt pa rokām,» bilst Daiga. Akvārijā peld četras piešvardes, tepat arī Latvijas vēži, «lai mazbērni redz, kā tie izskatās».
Daiga savu aizrautību skaidro vienkārši: «Mājās mūs vienmēr kāds gaida, astītes luncina, pretī nerunā. Viņu vērošana ir neizsīkstošs prieka avots. Mums nekad nav garlaicīgi.»
Dzīvnieku mīļotājai ir saspringts tiešais darbs, ģimenē izauguši divi dēli, ir vedeklas un trīs mazbērni - viss prasa laiku. «Man dzīvē nav neatrisināmu problēmu. Idejas ir manas, bet bez Māra, ar kuru kopā esmu jau 33 gadus, bez dēlu atbalsta es nevarētu darīt to, ko daru.»
Ingūna Tihomirova Daigu Freivaldi pazīst no 90. gadiem: «Viņa ir ļoti emocionāls, temperamentīgs, nesavtīgi dzīvniekus mīlošs cilvēks, arī vārda cilvēks - ja ko sola, izpilda, kad vajag, vienmēr palīdz, ja sāk ko jaunu, visu izzina līdz pašiem pamatiem. Freivaldu mājā dzīvās radības ir zinoši apkoptas, uzturētas un barotas.»
Ingūna Tihomirova piebilst, ka daudzi eksotiskos dzīvniekus ņem prestižam, lai palielītos citu priekšā. Daigai draudzīgā saime ir vaļaspriekam, nevis lai klāstītu, ka viņai mājās ir čūska, tarantuls vai eksotiskas zivis: «Dzīvnieki viņas mājā jūtas kā paradīzē.»
Daiga Freivalde visu dara šķietami viegli. Taču vieglumam pamatā ir mērķtiecība un zināšanas. Pirms trim gadiem Daiga veselu gadu divreiz nedēļā pēc darba brauca uz Rīgu, uz nodarbībām Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF) un pelnīti saņēma kinologa diplomu, Polijā viņa mācījās kanisterapijas, Latvijā - Autisma centra seminārā, beidza hendleru kursus, ir LKF Ņūfaundlendu kluba viceprezidente. Kaut gan tagad Daiga ir vēl aizņemtāka, jo laiku prasa arī mazbērni, viņa joprojām neatsaka Ingūnai Tihomirovai ar Bosiku un Kenetu doties pie pacientiem kanisterapijas seansos. Daiga pagūst visu. Viņa smej: «Nevaru arī teikt, ka esmu apstājusies. Varbūt liktenis mums vēl kaut ko piespēlēs.»