Lai arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš konferenci atklāja ar diplomātisku pieteikumu, ka konferences mērķis ir tikai izskatīt dažādus iespējamos risinājumus un ka šajā brīdī nebūtu lietderīgi meklēt vainīgos, diskusiju tālākā gaita iezīmēja nepārprotamu TP līderu vēlmi pozicionēt sevi kā iekšējo opozīciju Ministru prezidenta Valda Dombrovska (JL) valdībai un uzkraut vainu par pašreizējām grūtībām citiem. «Ierindas biedra» Andra Šķēles agresīvā runa, kurš varētu būt pirmais reklāmas rullītis kārtējam trillerim par atgriešanos un strādāšanu (Šķēle IV: Devalvatora atriebība), bija pilna ar tiešiem un netiešiem uzbrukumiem gan Latvijas Bankai, gan Dombrovska valdības politikai. Sekoja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Edgara Zalāna atziņa, ka TP jābeidz piekopt «pakļāvīgu samiernieciskumu». Konferenci noslēdza TP Saeimas frakcijas jaunās vadītājas Vinetas Muižnieces teiktais, ka no konferencē dzirdētā jāizstrādā jauns politisks piedāvājums un jāmeklē sabiedrotie, lai TP vairs netiktu ievilkta nevienā «parakstu likšanā», tātad lai varētu labāk pretoties Dombrovskim. Citiem vārdiem sakot, mēs vēl īsti nezinām, par ko mēs esam, bet skaidri zinām, pret ko mēs strādāsim.
Kas varētu būt TP jaunais piedāvājums, ja tas tiešām veidosies no konferencē izskanējušajām tēzēm? Ņemot vērā, cik liela uzmanība tam tika veltīta, jāsecina, ka svarīgākais jaunais ir tas pats vecais, ko TP jau gandrīz gadu visādi cenšas leģitimēt, tomēr baidās kā partija atklāti atbalstīt - lata devalvācija.
Emocionāli šī līnija sasniedza savu kulmināciju Šķēles niknajos uzbrukumos «maniakālai apsēstībai» ar lata kursa noturēšanu, bet intelektuālo toni uzdeva konferences pirmais runātājs Torbjorns Bekers, Stokholmas Pārejas ekonomikas institūta direktors. Viņš jau šopavasar Rīgā uzstājās ar runu, atbalstot devalvāciju, un TP konferences organizētāji acīmredzot ļoti vēlējās atrast kādu ārzemnieku, kuru atvest uz Rīgu, lai šo nostāju paustu. Bekera priekšlasījumi gan aprīlī, gan aizgājušajā sestdienā bija diezgan līdzīgi - abos gadījumos viņš īsi izklāstīja ekonomikas ievadkursa lekciju par devalvācijas priekšrocībām un trūkumiem. Šoreiz gan viņa priekšlasījumā bija pat mazāk konkrētu argumentu, kāpēc tieši Latvijai būtu jāizvēlas šis ceļš, un tas ir saprotami, jo starplaikā ir sabrucis pavasara uzstāšanās reizē izvirzītais galvenais pamatojums: tekošā konta un tirdzniecības deficīts pierādot, ka lata vērtība ir pārāk augsta. Kopš gada sākuma Latvijai nav vairs tekošā konta deficīta. Tieši otrādi - tekošā konta pārpalikums ar katru mēnesi strauji pieaug, turklāt jūnijā bija arī pozitīva preču un pakalpojumu tirdzniecības bilance. Bekers, protams, to zina, un tāpēc viņam ir parādījies jauns svarīgākais arguments par labu lata kursa atkabināšanai no piesaistes eiro: neskatoties uz pozitīvajām izmaiņām tekošā konta deficītā, ārvalstu investoros vēl aizvien valda nedrošība par Latvijas spēju noturēt lata kursu, tāpēc būtu jāatceļ piesaiste eiro, lai investoriem par to vairs nebūtu jāuztraucas. Proti, tā kā tu nezini, cik ilgi dzīvosi, labāk nošaujies uzreiz. Neskaidrības tad tiešām būs mazāk.
Tomēr Bekera argumentācija (kurai piebalsoja arī TP ekonomikas guru Edmunds Krastiņš) rada virkni jautājumu. Vai lielāku nedrošību ārvalstu investoros neradītu Latvijas valsts ekonomiskās politikas svaidīšanās no viena grāvja otrā? Savukārt, vai lielāku uzticību neradītu 2010.gada budžeta pieņemšana un Latvijas spēja pierādīt, ka tā var izpildīt pašas izvirzītos mērķus? Un vai vienīgie ārvalstu investori, kuriem būtu izdevīga devalvācijai neizbēgami sekojošā straujā lata vērtības krišanās, nav tie, kuri ir gatavi spekulācijas nolūkos nopirkt pēkšņi par ļoti lētiem kļuvušos Latvijas īpašumus un uzņēmumus?
Bekeram neviens šos jautājumus neuzdeva, tomēr konferences gaitā dažu citu uzaicināto runātāju teiktais radīja spēcīgu iespaidu, ka ne ilgtermiņa ārvalstu investori, ne pašmāju uzņēmēji nebūt tik ļoti nealkst devalvācijas kā Bekers vai daži TP politiķi. Tā Guntars Kokorevičs, bijušais Rīgas Fondu biržas prezidents un Francijas uzņēmuma Veolia Environnement pārstāvis Latvijā, savā prezentācijā teica, ka ārvalstu investori gaida skaidrību un prognozējamību jautājumā par lata kursu. Savukārt konferences pēdējais runātājs uzņēmējs Jānis Naglis savā uzrunā pauda satraukumu par izskanējušajiem aicinājumiem mainīt lata piesaisti eiro, pat it kā mīkstākajā variantā, kuru lika priekšā Šķēle, tas ir, lata piesaistes koridoru paplašināt līdz 15% robežām. Kā teica Naglis, Latvijā jau tā ir pārāk daudz nestabilitātes, nevajadzētu mainīt vienu no retajām lietām, uz kurām vēl var paļauties.
Šķēle savas runas beigās apgalvoja, ka ir jāatjauno uzticība Latvijas valstij, bet noslēguma diskusijās Vents Krauklis atzina: «Sabiedrība mums [Tautas partijai] netic,» un TP esot jāatjauno šī uzticība.
Godīgi pateikts. Taču, ja TP «jaunais» piedāvājums būs aizvien asākas partiju cīņas valdībā un lienošs atbalsts devalvācijas politikai, kuru, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, neatbalsta divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju, tad neticība gan valstij, gan partijai tikai padziļināsies.