Šā gada 10. janvārī Kanādas galvaspilsētā Otavā uzbrucējs Sandis Vilmanis kļuva par 30. Latvijas hokejistu, kurš aizvadījis vismaz vienu spēli pasaules hokeja mekā – Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Kopumā Floridas Panthers rindās ar aizsargu Uvi Jāni Balinski rīdzinieks uz ledus kāpis 19 mačos, gūstot trīs vārtus un atdodot divas rezultatīvas piespēles, bet lielāko sezonas daļu sportists pavadījis Amerikas hokeja līgas (AHL) komandas Šarlotas Checkers sastāvā, kur šogad kļuva par vienu no līderiem.
Februārī Sandis debitēja Latvijas izlasē, piedaloties Milānas olimpiskajās spēlēs, savukārt jau 16. maijā viņš pirmo reizi kāps arī uz pasaules čempionāta ledus Šveices pilsētā Cīrihē.
Mūsu saruna notiek uzreiz pēc komandas vizītes Rīgas pilī pie prezidenta. Kā gāja, kādas sajūtas?
Ļoti forši! Pirmo reizi biju pilī un klātienē satiku prezidentu. Diezgan iespaidīgi!
No AHL tevi izsauca uz Panthers, tieši pirms komanda devās uz Balto namu. Vai arī tur viesojies?
Jā, tā sanāca – esmu bijis arī Baltajā namā. Jāatzīst, ka dzīvē Baltais nams liekas mazāks, nekā izskatās bildēs. Tā ēka patiesībā ir daudz mazāka, nekā gaidīju. Salīdzinot ar mūsu prezidenta pili, jo īpaši – šeit viss bija ļoti plašs.
Pie šādām pieredzēm jau sāc pierast, un var teikt, ka tās kļūst par daļu no ikdienas?
Nē, bet es cenšos to visu izbaudīt un krāt šādus piedzīvojumus. Ir tiešām forši, ka man rodas šādas iespējas, un, cerams, vēl daudzas tādas sekos.
Šosezon esi spēlējis gan NHL, gan olimpiskajās spēlēs. Vai vēl gadās mirkļi, kad satiec kādu slavenību un ieknieb sev, nespējot noticēt, ka tā ir īstenība?
Zini, es jau ceturto gadu esmu Floridas sistēmā. Katrā nometnē esmu saticis visas komandas superzvaigznes un nu jau esmu pieradis. Kad pirmo reizi visus redzēju, tad gan tiešām tā bija. Šobrīd jau esmu daļa no komandas, turklāt visi izturas pret mani tik labi, ka drīzāk satuvināmies un kļūstam par draugiem, tā ka šosezon jau var teikt, ka šādu mirkļu vairs nebija.
Vai ar kādu no līderiem tev ir izveidojušās īpaši tuvas attiecības?
Ne gluži. Es Panthers nebiju tik ilgi, taču vienlaikus paspēju aiziet uz pāris komandas vakariņām, tās bija ļoti interesantas. Paklausīties, ko visi runā, – bija lieliski dzirdēt dažādus stāstus un pieredzi.
Varbūt ar kaut ko vari padalīties arī plašākai publikai?
Lielākoties tās ir tiešām komandas iekšienes sarunas, ko nevaru atklāt. Visbiežāk tiek pārspriestas aktualitātes vai stāstīti kādi smieklīgāki atgadījumi.
Kopš tavas pievienošanās izlasei esmu manījis vairākas fanu diskusijas par to, kā sāki spēlēt un kas bija tavi pirmie treneri. Kuri cilvēki tev palīdzēja ielikt hokeja pamatus?
Savu karjeru sāku Sāgā, trenējos vecajā Daugavas stadionā Ralfa Bukarta vadītajā komandā. Sākumā mums bija pāris treneri, kas mainījās un nebija uz ilgu, – Jānis Tomans un Vladimirs Lubkins. Savukārt pirmais ilglaicīgais treneris manā karjerā bija Ronalds Cinks, ko tagad arī saucu par savu pirmo treneri. Protams, liels paldies arī treneriem Rešetņikoviem, kas man parādīja, kā spēlēt pieaugušo hokeju, iemācīja disciplīnu un kopumā deva lielu pieredzi.
Bez jau pieminētajām debijām NHL un olimpiskajās spēlēs tev šogad netrūka arī citu spilgtu mirkļu, tostarp spēle, kurā guvi četrus vārtus. Kas no šī visa pašam visspilgtāk palicis atmiņā?
Noteikti pirmie vārti NHL. Spēlēt šajā līgā vienmēr ir bijis mans sapnis, un, ja tiek dota iespēja iemest golu, tas vispār ir kaut kas neiedomājams! Joprojām ir grūti noticēt, ka esmu tur spēlējis, kur nu vēl, ka man izdevās gūt vārtus. Es domāju, ka tieši šie vārti ir lielākais moments šogad un tas, ko atcerēšos visu mūžu.
Vai esi jau ierāmējis un nolicis iesisto ripu kādā goda vietā?
Kad atgriezos Šarlotā, dažas nedēļas pēc nosūtīšanas uz AHL saņēmu kārtīgu paciņu. Klubs bija ierāmējis trīs dažādas ripas. Bija ripa no manas pirmās spēles, pirmā punkta un pirmajiem vārtiem. Tāpēc tagad man mājās stāv trīs rāmīši, uz ko ir patiesi forši skatīties.
Pirmo punktu guvi, rezultatīvi piespēlējot Uvim Jānim Balinskim, tādējādi pirmo reizi vienos vārtos NHL ar rezultativitāti izcēlās divi Latvijas hokejisti.
Es patiesi nezināju, ka tāds notikums iepriekš nebija bijis! Jau uzreiz sapratu, ka tieši Uvis iemeta, es zināju, ka tas notika no manas piespēles, un biju par to ļoti priecīgs. Tobrīd arī panācām rezultātu 1:1, viss bija lieliski, bet diemžēl spēle beidzās 1:9. Bija īpašs prieks, ka manā pirmajā punktā vārtus guva Uvis, bet nezināju, ka šādā veidā izdarījām ko nebijušu.
Kādā raidierakstā minēji, ka visus savus pirms sezonas nospraustos mērķus izdevās izpildīt. Vai vari tos atklāt?
Tur nav nekā slēpjama – galvenais bija debitēt NHL. Tas bija pārliecinoši lielākais mērķis. Otrais bija nostabilizēties kārtīgā lomā AHL komandā, ko arī izdarīju. Tie bija galvenie mērķi, un tos arī izdevās piepildīt.
Kad plāno nospraust nākamos mērķus?
Tas vēl jāizdomā, bet viens mērķis noteikti būs sezonā aizvadīt NHL vairāk spēļu nekā AHL. Visdrīzāk tas būs galvenais mērķis [jaunajā sezonā].
Šosezon daudz spēlēji mazākumā. Nebija grūti iejusties sev līdz šim mazzināmā lomā?
Man galvenais ir spēlēt. Ja es spēlēju, centīšos izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas un pierādīt sevi pēc iespējas vairāk. Arī pērn mani mēģināja iespēlēt mazākumā, bet tad mūsu komandā bija daudz veterānu, kam treneri uzticējās vairāk. Šosezon komanda bija jaunāka, tāpēc man tika dota iespēja spēlēt arī mazākumā, un man tas diezgan labi padevās. Bieži devos pirmajā mazākuma pārī, to es patiesi izbaudīju. Man patīk brīvība, kas rodas, spēlējot mazākumā. Izdari savu uzdevumu, tiec pie ripas un principā tālāk vari darīt, ko vien vēlies, treneris to ļauj. Man ļoti patīk šī loma.
Kā atšķīrās iepriekšējā sezona Šarlotā no šīs?
Man bija pavisam citāda pārliecība par saviem spēkiem. Es tur biju jau otro gadu un zināju, ko un kā treneri vēlas redzēt. Arī cilvēki ap komandu man jau bija pazīstami, visi ir ļoti izpalīdzīgi, un tas deva lielu pārliecību uz laukuma. Zināju trenera vēlamo struktūru, un kopumā man likās, ka, atgriežoties sistēmā, kur visus pazīstu, savus uzdevumus varu izpildīt daudz labāk nekā pirmajā gadā.
Cik daudz tavai attīstībai deva tas, ka pērn tikāt līdz finālam?
Tas noteikti ļoti palīdzēja. Principā līdz jūlijam nebeidzu spēlēt hokeju, turklāt to darīju tik ļoti augstā un sīvā līmenī. Vairāki mani komandas biedri pirms tam bija guvuši gadiem ilgu pieredzi NHL. No viņiem varēju daudz mācīties, īpaši pētot, kā viņi pavada dienu, gatavojas spēlēm un cik lieli profesionāļi viņi ir. Tas viss deva lielu pārliecību, ka arī es šogad varētu mēģināt ieņemt viņu lomas, būt tikpat labs profesionālis un spēlētājs… vai varbūt pat labāks par viņiem! To šogad centos atkārtot katru dienu, darīt visas pareizās lietas.
Vai tie ir galvenie iemesli, kāpēc debija NHL izvērtās tik sekmīga un tik ātri iekļāvies komandā?
Jau AHL sezonu iesāku ļoti labi. No iepriekšējā gada biju paņēmis visu, par ko tikko runāju, arī biju guvis pārliecību par saviem spēkiem un labi pildīju to, ko treneris Džordijs Kinīrs vēlējās. Liels paldies viņam, bet tikpat liels paldies arī Panthers galvenajam trenerim Polam Morīsam, ka viņš man deva iespēju ļoti viegli adaptēties arī NHL līmenī. Tur centos veikt visas mazās lietas, ko no manis prasīja, atkārtot vienkāršo un neko necenšoties darīt pārāk sarežģīti. Centos spēlēt savu spēli, it kā vienkāršu hokeju, bet tas strādā. Izdevās pierādīt trenerim, ka varu būt šajā līmenī, ka uz mani var paļauties, spēlēju droši. Viņš zināja, ka, ja mani liks laukumā, nekādas lielas kļūdas nepieļaušu un palīdzēšu komandai.
Vai tev ir iedoti kādi vasaras plāni, ko no tevis rudenī gaida treneris un ģenerālmenedžeris?
Nē, viņi patiesībā nedod plānus, bet gan uzticas, ka pats kārtīgi strādāšu un fiziski būšu gatavs sezonai. Nekādas lekcijas par hokeju man vairs netiek sniegtas, komanda ļauj atpūsties no sporta. Centīšos uzlabot savu fizisko formu, kā arī attīstīt dažādas mazās nianses uz ledus, piemēram, spēli pie bortiem un tamlīdzīgas lietas. Domāju, viņi gaida, ka atbraukšu labā formā, un tad nometnē redzēs, cik gatavs esmu. Pēc tam tiks dota iespēja sevi pierādīt un tikt atpakaļ sastāvā.
Daudz ir dzirdēts par milzīgajām atšķirībām starp AHL un NHL, īpaši jau sadzīviski. Cik krasi tu izjuti pāreju starp šiem līmeņiem?
Šarlota patiesībā ir ļoti forša vieta. Es teiktu, ka noteikti top 3 pilsēta AHL, kurā spēlēt, noteikti nevaru sūdzēties par dzīvošanu tur. Tā kā sadzīviski un arī hokeja ziņā mums viss ir kārtībā, lielākās atšķirības ir jūtamas lidojumos. Ja dodamies izbraukumos, NHL lidojam ar privāto lidmašīnu, viss notiek ļoti ātri un gandrīz vai nav jāiet nekādas pārbaudes lidostā. Pie privātā termināļa tikai pārbauda mūsu pases, un tas arī principā viss. Ļoti ātri tiec lidmašīnā un ļoti ātri esi nākamajā pilsētā. Viss ir neticami ērti, un tas ir lielākais pluss. Arī viesnīcas NHL ir daudz labākas.
Es jau reiz stāstīju, ka ap pirmajām spēlēm biju šokā – viesnīcas aizkari paši veras ciet automātiski! Pāris reizes tos paraustīju, mēģinot nolaist, bet tad viss notika pats no sevis. Tas ir tāds moments, kas ļoti palicis atmiņā. (Smejas.) Protams, arī ēdiena kvalitāte viesnīcās un hallē ir nedaudz labāka. To arī ir viegli pamanīt. Bet citādi viss pārējais ir ļoti profesionāli kā vienā, tā otrā līgā.
Vai izslēgšanas spēlēs kaut kas mainās ceļošanas apstākļos AHL? Pērn finālā spēlējāt pret Ebotsfordas Canucks, kas atrodas principā otrā kontinenta malā, vairāk nekā 4700 kilometru attālumā.
Jā, finālā mums bija privātā lidmašīna, bet tikai finālā un tikai tāpēc, ka bija tālu jālido. Tas noteikti bija ērtāk, bet nekas cits nemainījās, tā arī bija vienīgā privilēģija.
Vai tev AHL vēl ir palicis kas neizdarīts?
Protams, pirms gada tikām līdz finālam, un joprojām gribētos arī vinnēt to kausu! Vienlaikus zinu, ka AHL ir līga, kurā attīsties, spēlē, cīnies par vietu NHL sastāvā. Man jau nekas nav beidzies, tas notiek joprojām. Šajā līgā man deva iespēju. Treneris, komanda, līga – visi man ļoti palīdzēja iejusties un sākt karjeru NHL, tāpēc domāju, ka īsti nekā nepabeigta nav. Visiem sapnis ir spēlēt NHL ar labākajiem spēlētājiem, to vēlos darīt arī es!
Minēji, ka Šarlota ir lieliska vieta dzīvošanai. Savos sociālajos tīklos mēdz dalīties, ka apmeklē dažādus koncertus un sporta notikumus. Vai kāds ir palicis īpaši spilgtā atmiņā?
Pirms sezonas, kad mums vēl bija nometne Šarlotā, ar komandu biju slavenā repera Gunna koncertā. Latvijā šādus mūziķus ir iespējams redzēt reti. Tāpat esam bijuši uz vairākām Šarlotas Hornets spēlēm NBA. Pilsētā ir arī beisbola komanda, bet tā, tāpat kā mēs AHL, ir komanda no zemākajām līgām – tā sauktās AAA līgas. Beisbols gan nav tik interesants, tāpēc uz to bieži neeju un vairāk sekoju līdzi Hornets. Vēl neesmu paspējis aiziet uz kādu amerikāņu futbola NFL maču, bet cerams... Kaut gan nezinu, vai cerams, jo, protams, man gribas būt Floridā!
Maiami jau arī ir NFL komanda.
Jā, tad jau redzēs, gribētos NFL redzēt dzīvajā.
Vai šogad, esot Panthers sastāvā, visu laiku dzīvoji viesnīcā?
Jā, pusotru mēnesi nodzīvoju viesnīcā. Kopumā nebija ne vainas, sarežģīti bija tikai tas, ka nevari pats uztaisīt ēst, tāpēc visu laiku ir kaut kur jāiet ārā vai jāpasūta ar piegādi. Tas vienīgais man nepatika. Viss pārējais bija diezgan labi, blakus bija veikali, tāpēc tas nebija nekas grūts.
Tavs ceļš ir bijis interesants: junioru vecumā spēlēji un dzīvoji patstāvīgi Zviedrijā, tad nonāci Kanādas junioru līgā OHL, kur jādzīvo viesģimenē, bet tagad spēlē AHL un NHL, kur dzīvo viens pats. Vai pārejas uz un no OHL nebija sarežģītas?
Patiesībā viesģimenē es vienmēr jutos ļoti neveikli. Negribēju ņemt nekādu papildu ēdienu, ko man piedāvāja, atteicos no uzkodām. Biju ļoti uztraukts, līdz pat pēdējai dienai nespēju tā pa īstam iejusties. Ļoti bieži kautrējos kaut ko darīt vai lūgt. Tas ir vienīgais, kas man šajā posmā nepatika, jo biju pieradis dzīvot viens, bet tad pēkšņi nonācu pie nepazīstamiem cilvēkiem. Tas bija interesanti, bet man īsti negāja pie sirds.
Te gan jāsaka, ka tie cilvēki ir lieliski, joprojām daudz kontaktējamies un ik pa laikam viņi atbrauc arī uz manām spēlēm. Viena no viesģimenēm pat atbrauca uz manu pirmo NHL maču. Es tikai viņiem pateicu, ka mani izsauca, uz ko uzreiz saņēmu atbildi, ka viņi krāmē mantas un brauks to skatīties klātienē. Tā laikam ir foršākā lieta junioru hokejā, ka var satikt tik patīkamus cilvēkus.
Pērn tev sanāca ļoti īsa vasara…
Man šķiet, ka 25. jūnijā beidzās sezona, bet 27. jūnijā izlidoju atpakaļ uz Latviju. Daudz laika pavadīt Latvijā gan nesanāca, nedaudz vairāk par mēnesi. Man ļoti patīk šeit būt, tās ir mājas, un māju nevar būt par daudz. Vienmēr, kad esmu Latvijā, ļoti izbaudu šo laiku un tiešām cenšos to pavadīt pēc iespējas kvalitatīvāk. Ir ļoti patīkami šeit būt, un vismaz man vasarās negribas braukt nekādos citos ceļojumos.
Vai nebija milzu sagurums, kad bija jāatsāk nopietni treniņi?
Es katru gadu cenšos neņemt lielas pauzes, jo iekšēji ir sajūta, ka kaut ko nokavēšu vai neiesākšu laikā. Tieši tāpēc man liekas, ka vajag visu laiku kaut ko darīt, trenēties un būt uz ledus. Vienmēr esmu atpūties nedēļu, maksimums, divas, pirms atsāku trenēties. Ja neko nedaru ilgāk, galvā nāk domas, ka nepietiks laika sagatavoties, tāpēc cenšos neņemt garu pauzi.
Tad pieņemu, ka tev nebija ilgu pārdomu, vai šogad piekrist izlases aicinājumam spēlēt pasaules čempionātā?
Protams, ne! Izlasi pārstāvēt vienmēr ir gods, turklāt man tas ir arī sapnis. Kādreiz spēles vienmēr skatījos televīzijā, arī gāju uz arēnu atbalstīt izlasi, bet nu pats tajā varu spēlēt. Tas tiešām ir milzu gods, un tāpēc man ir ļoti liels prieks, ka izdevās atbraukt arī uz pārbaudes spēlēm, lai uzspēlētu ar izlasi savu fanu priekšā. Cerams, izdosies parādīt labāko hokeju, ko spēju!
Kā atšķiras šis kolektīvs no tā, ar ko kopā biji olimpiskajās spēlēs Milānā?
Te ir tieši tas pats, kas manā klubā, – šoreiz sastāvā būs daudz jaunāki spēlētāji. Olimpiādē bija vairāk pieredzējušo, tāpat pievienojās arī mūsu līderi no NHL, kas līgā ir jau gadiem. Tagad ir jaunāks sastāvs, bet man liekas, ka izlasē esam ļoti saliedēti – viens par visiem un visi par vienu! Tas ir pats foršākais, šeit spēlējot. Visi ir pazīstami jau ilgāku laiku, ar daļu esi kādreiz spēlējis kopā, ar citiem – bijis pretinieks savā vecuma grupā, tāpēc ir interesanti. Ļoti priecājos būt mājās un pārstāvēt savu valsti kopā ar draugiem.
Vai esi runājis ar treneri, kādu lomu viņš tev redz šajā izlases modelī?
Pagaidām tādas sarunas vēl nav bijis, esam runājuši tikai par pārbaudes spēlēm ar Norvēģiju. Man atgādināja taktiku, piemēram, ko darām mazākumā vai vienādos sastāvos. Tā ir bijusi mana vienīgā individuālā saruna ar treneri līdz šim.
Šorīt aizvadīji pirmo treniņu ar komandu. Kādi ir pirmie iespaidi?
Ja godīgi, vēl ir sajūta, ka neesmu aklimatizējies. Katru rītu ir nogurums, naktīs mostos, tāpēc arī uz ledus liekas, ka vēl ir jāpierod. Es gan domāju, ka uz spēlēm jau jutīšos labāk un viss būs kārtībā.
Vai ir zināms, ar ko kopā spēlēsi?
Ja paliks tāds pats sastāvs kā pirmajā treniņā, tad būšu vienā maiņā ar Rūdolfu Balceru un Denisu Smirnovu. Ar Rūdolfu nedaudz sanāca uzspēlēt kopā olimpiādē, bet ar Denisu gan esmu kopā pirmo reizi.
No malas šķiet, ka mūsu jaunā hokeja paaudze – tu, Dans Ločmelis, Alberts Šmits un citi – ir hokejam piesaistījuši daudz gados jaunu fanu. Vai pats to esi pamanījis?
Zini, grūti teikt. To es daudz jūtu sociālajos tīklos, tur tiešām liela daļa manu fanu ir gados jauni. Par izlasi gan ir grūti novērtēt, iepriekš šeit neesmu bijis, tāpēc nezinu, kādu uzmanību tā ierasti saņem. Un kopumā jau nevar arī teikt, ka es pats saņemtu ļoti daudz uzmanības.
Noteikti pēc debijas NHL interese par tevi pamatīgi pieauga, vai ne?
Jā, interviju tiešām ir bijis vairāk, jo sanāca uzspēlēt NHL un olimpiādē. Tas, protams, ir liels sasniegums jebkuram, un uzmanība bija visai pamatīga – pēkšņi vēlas uzzināt tavu viedokli par to, kā gājis vai kas notiek! Tāpēc domāju, ka tas ir normāli. Bet vispār man šķiet, ka mani šobrīd vairāk atpazīst gados vecāki cilvēki, nevis jaunieši – varbūt tāpēc, ka mani biežāk rāda ziņās, ko viņi vairāk skatās! (Smejas.)
Kādi ir šīs vasaras plāni?
Tieši tādi paši kā pagājušajā vasarā – atpūsties Latvijā!
Zinu, ka tev sanāks aiziet arī uz spīdveja pasaules čempionāta posmu Rīgā...
Jā, un, starp citu, esmu viens no tiem cilvēkiem, kam piedāvāja piedalīties jautājumu un atbilžu sesijā ar faniem pirms sacensībām, tā ka būšu tur un varēšu atbildēt uz jebkuriem jautājumiem, ko cilvēki vēlēsies zināt.
Ir vēl kāds vasaras notikums, ko tikpat ļoti gaidi?
Man ļoti patīk arī motokross, un šogad būšu arī Ķegumā uz MXGP Latvijas posmu. Pagājušajā vasarā vēl biju ASV, kad posms notika pie mums, tāpēc nesanāca tikt, bet šogad gan to noteikti apmeklēšu. Tā kā vasarā redzēšu dzīvajā gan motokrosu, gan spīdveju, kas abi ir mani mīļākie sporta veidi.
Ko man tev vēl novēlēt šai vasarai?
Pēc iespējas vairāk uzvaru un pēc iespējas labāk aizvadītu pasaules čempionātu, kā arī sekmīgu sagatavošanās posmu nākamajai sezonai. Un bez traumām, tas ir pats galvenais!