Krīzes pārvarēšanas stratēģijas izvēle galvenokārt ir katras valsts amatpersonu, nevis SVF ziņā, tā eksperti tikai iesaka iespējamos risinājumus. Lielā mērā to apliecina arī fakts, ka Latvijai 2008. gada nogalē izdevās izvairīties no lata devalvācijas.
Divreiz ieteica devalvēt
Bijušais premjers Ivars Godmanis (LPP/LC) Dienai stāstīja, ka 2008. gadā SVF eksperti Latvijā divkārt viesojušies jau pirms Lehman Brothers kraha ASV. 2008. gada septembrī sagatavotajā SVF atzinumā par Latviju bijis pausts, ka daļa ķibeļu, piemēram, straujais algu un cenu kāpums izriet no tā, ka Latvijas lats ir stipri pārvērtēts. Arī 2008. gada novembrī, kad Latvija jau bija meklējusi starptautisko aizdevēju palīdzību, no SVF ekspertu puses atskanējis ieteikums izvēlēties valūtas devalvācijas ceļu.
«Kad SVF komanda ieradās valdībā, viņi bija bijuši Latvijas Bankā. Sarunās patiešām parādījās divi varianti. Pirmais - ātrais risinājums, tas ir, atteikšanās no fiksētā lata kursa, bet tad vairs runa nebūtu ne par kādu valūtas kursa svārstību koridoru, tad devalvācija būtu par 50-60 un vairāk procentiem.» Par lata kursu atbildīgā Latvijas Banka iebilda pret aizdevēju ieteikto, tāpēc jautājums par iespējamo valūtas devalvāciju noņemts no dienaskārtības, noteica I. Godmanis, paužot pārliecību, ka krīzē var iztikt bez devalvācijas, ko pierāda Igaunija. To, ka SVF priekšlikumiem vairāk ir ieteikuma raksturs, apliecina vēl divi faktori, Dienai saka ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, norādot, ka vienošanās ar aizdevējiem paredzēja, ka valsts sociālās palīdzības spilvenam var tērēt 1% no valsts iekšzemes kopprodukta (IK), bet reāli izlietota vien desmitā daļa. Tāpat vienošanās ar aizdevējiem paredzēja, ka Latvija ieviesīs programmu kredītņēmēju atbalstam. Šī programma, kā zināms, bija izstrādāta, bet atsaukta, jo komercbankas, kam dalība programmā būtu brīvprātīga, neapmierināja nosacījumi. Taču nav arī tā, ka SVF strikti pastāv uz budžeta deficītu. Par to liecina fakts, ka SVF, redzot, ka Latvijas IK 2009. gadā sarūk daudz straujāk, nekā iepriekš prognozēts, pieļāva divreiz lielāku budžeta deficītu nekā sākotnēji.
Rūp stabilitāte
Emeritētais Džordžtaunas universitātes (ASV) profesors Juris Vīksniņš, kurš savulaik kā eksperts piedalījies gan Pasaules Bankas, gan SVF misijās, Dienai pauda: «Misijas analizē un pārrunā situāciju valstī, bet uzspiest taču suverēnai valstij neko nevar. Tomēr bieži vien populistiski politikāņi var blamēt SVF, ja gadījumā ir beidzot drusku ciešāk jāsavelk jostas. Bieži misijas darba lauks ir tehnisks - palīdzēt vietējai valdībai aizņemties vai iemācīties metodes, kā arī ar analīzi par līdzīgām situācijām citās valstīs.»
Galvenais, kas rūp SVF ekspertiem, ir palīdzības saņēmējvalstu makroekonomiskā stabilitāte, saka I. Godmanis. Tāpat uzskata arī Roberts Zīle (TB/LNNK), kurš ieņēma finanšu ministra amatu 90. gadu otrajā pusē - laikā, kad Latvijai ar SVF bija vienošanās par iespējām izmantot kredītlīniju nacionālās valūtas stabilitātes nodrošināšanai: «Man ir labākās atmiņas. SVF eksperti uzrauga tikai makroekonomisko rāmi. Tas ir viņu uzdevums jebkurā vietā, kur ir krīze. Viņiem nav mērķa kādas valsts situāciju padarīt grūtāku.» V. Dombrovskis norāda, ka starptautisko aizdevēju galvenais mērķis ir, lai valsts savus tēriņus tuvinātu ienākumiem, kas tai palīdzētu atjaunot ekonomisko izaugsmi un ticību valstij starptautiskajos finanšu tirgos. Tā nepieciešama, lai pēc aizdevuma programmas beigām valsts spētu pārfinansēt savus parādus.
Kā zināms, Latvija 2008. gadā lūdza SVF aizdot naudu, jo krīzes dēļ ieņēmumi budžetā ievērojami saruka, bet finanšu tirgos tik lielu summu budžeta deficīta segšanai nevarētu piesaistīt. Lietuva, kur krīze ekonomikā nebija tik dziļa, trūkstošos resursus spēja piesaistīt ar vērtspapīru emisiju, kas gan izmaksā ievērojami vairāk nekā tad, ja valsts vērstos pie SVF. Lietuvieši uzskatīja, ka viņiem tādējādi būs brīvākas rokas. Savukārt igauņi ekonomikas izaugsmes gados atšķirībā no Latvijas bija izveidojuši uzkrājumus, kas ļāva pārvarēt krīzi pašu spēkiem.