Pasaules krīze, nekustamā īpašuma burbuļa plīšana un visbeidzot Parex bankas krahs «tīģeri» vienā brīdī pārvērta nederīgā lupatlellē. Latvijai nekas cits neatlika, kā lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību.
Šogad 22. decembrī Latvija oficiāli beigs aizdevuma programmu, no kuras kopumā izmantoti 4,4 miljardi eiro (trīs miljardi latu), un, lai arī no vienas puses prasās pēc svinībām, tādas paredzētas nav. Kā nekā - līdz ar saņemto naudu un atsakot aizdevējiem lata devalvācijas ceļu, Latvijai šis aizdevums triju gadu laikā ievilcis treknas rētas - gandrīz visās jomās ievērojami samazināti izdevumi, paaugstināti nodokļi un būtiski pieaudzis bezdarbs.
Jau bija signāli
«Nevar nosaukt tikai vienu iemeslu, kāpēc mums bija nepieciešams vērsties pie aizdevējiem, turklāt pirmie signāli parādījās jau ļoti savlaicīgi,» atceroties 2008. gada notikumus, stāsta ekspremjers Ivars Godmanis. Tieši viņa vadībā valdība pieņēma vairākus nozīmīgus lēmumus. Kā spilgtākais sabiedrības atmiņā palicis svētdienas, 2008. gada 8. novembra, naktī veiktais solis - pilnībā pārņemt Parex banku, kuras glābšanā vēlāk tika ieguldīts aptuveni viens miljards latu. Tiesa, I. Godmaņa valdība krita jau pēc pāris mēnešiem un ar aizdevējiem noslēgto vienošanos bija jāturpina pildīt vienīgajai partijai, kas pret to bija iebildusi - Jaunajam laikam, kas vēlāk transformējās Vienotībā, un viņu izvirzītajam premjerministram Valdim Dombrovskim. Tagadējais eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš, tolaik JL pārstāvis Saeimas Budžeta un finanšu komisijā, lēmumu neatbalstīt vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem skaidro īsi - neesot bijis pietiekami informācijas.
Šī bija jau otrā SVF aizdevuma programma - pirmā tika parakstīta 1991. gada beigās, arī I. Godmaņa valdības laikā, kad bija jāceļ Latvijas ekonomika pēc PSRS sabrukuma. Tieši tas kalpoja par iemeslu, kāpēc SVF delegācija Latvijā ieradās jau 2008. gada sākumā, novērtējot situāciju valstī, kura agrāk saņēmusi aizdevumu. «Vēl nebija nekādas pazīmes par Lehman Brothers krahu, nekustamo īpašumu burbulis jau bija plīsis, taču jau tad SVF paziņoja, ka drīzumā Latvijā iekšzemes kopprodukta pieaugums (IKP) nokritīs līdz nullei,» atceras I. Godmanis. 2007. gadā IKP, kā zināms, pārsniedza pat 10% atzīmi.
SVF prognozes skaidrojuši ar to, ka Latvija ekonomiski ir uzkāpusi visaugstāk un visātrāk, tāpēc arī kritiens būs straujāks un nesaudzīgāks. Balstoties uz šīm prognozēm, valdība uzsāka darbu pie budžeta samazināšanas, pirmās izmaiņas tika pieņemtas 2008. gada jūlijā, galvenokārt ieņēmumu daļā. Šajā vasarā notika arī divi referendumi - viens par pilsoņu tiesībām atlaist Saeimu, kas nesavāca pietiekamu balsu skaitu, un otrs, opozīcijas rosināts - par pensiju paaugstināšanu. «Ja tas būtu izgājis cauri, mēs uzreiz būtu nonākuši maksātnespējā,» spriež I. Godmanis. Vēl pirms plānotā referenduma Saeimas Drošības komisija pieņēma lēmumu, ka jāpalielina izmaksas par nostrādātajiem darba gadiem, ko sāka izmaksāt no 2009. gada janvāra, kas valsts budžetā radīja papildu izdevumus gandrīz 80 miljonu latu apmērā. Referendums nepieciešamo balsu skaitu nesavāca.
Kā vēl vienu būtisku signālu I. Godmanis min neizdevušos mēģinājumu pārdot valsts parādzīmes - tās pārfinansēt neizdevās, kas norādīja, ka Latvija tuvojas 1995. gada situācijai, kad valsts bija tikai pāris soļu attālumā no defolta. 2008. gada vasarā būtiskas zīmes pienāca arī no citām Eiropas valstīm - Īrijā plīsa nekustamo īpašumu burbulis, Zviedrijā izplatījās baumas par banku krīzi, ASV bankrotēja finanšu milzis Lehman Brothers.
Vēl 19. septembrī Finanšu kapitāla un tirgus komisija un Latvijas Banka publiski paziņoja, ka banku sistēma ir absolūti stabila un likviditāte ir pietiekama. Lai arī visa Eiropa bija pārvērtusies bangojošā okeānā, Latvija uz brīdi tēloja miera salu. Bet velti. Jau oktobrī sākās Parex vadītāju lūgumi pēc palīdzības, aizplūduši bija 12% depozītu. Pasaules banku krīzes dēļ bankai nebija iespējams pārfinansēt arī sindicētos kredītus. 18. novembrī Eiropadomē tika pieņemts lēmums, ka katra dalībvalsts visiem spēkiem glābj savas bankas, jo, aizlaižot postā kaut vienu, sāktos neapturams lavīnveida process. I. Godmanis min, ka vēl viens arguments par labu Parex glābšanai -valstij un pašvaldībām tajā bija ap 200 miljoniem latu.
Devalvēt latu
SVF Latvijā ieradās jau novembrī. Viena no pirmajām misijas vadītāja Kristofa Rozenberga prasībām bija devalvēt latu un samazināt pensijas. I. Godmanis stāsta, ka Latvija bija gatava izpildīt jebkuras prasības, izņemot šīs divas, tāpēc SVF piekrituši citam valsts ekonomikas atveseļošanas formātam - iekšējai devalvācijai. Tomēr smagākais vēl bija tikai priekšā - panākt valdības vienošanos, ka tiks uzsākta aizdevuma programma.
«Mēs bijām kā tumšā telpā bez logiem, kurā kāds prasa, lai nospiežam slēdzīti pa kreisi,» situāciju 2008. gada nogalē raksturo tolaik opozīcijas deputāts K. Kariņš (JL). Lai arī bijis skaidrs, ka Valsts kase ir tukša un tuvojas iespējama banku krīze, nav bijis saprotams, kāpēc gan Parex pārņemšana notiek tik lēni. Informācijas neesot bijis pat Saeimas Budžeta komisijai, K. Kariņš izsaka drosmīgu pieņēmumu, ka par lietu patieso norisi neesot bijuši informēti vismaz 80% pozīcijas deputātu. Tieši tāpēc JL Saeimas frakcija izvēlējās neatbalstīt aizņemšanos no starptautiskajām finanšu institūcijām. «Ironija ir tā, ka mēs dabūjām izstrēbt to zupu - ja būtu bijis pietiekami informācijas, iespējams, ka šo vienošanos būtu atbalstījuši,» saka K. Kariņš.
«Trīs gadus vēlāk Latvijas valdības rīcību var novērtēt kā saprātīgu, izvairoties no katastrofas,» spriež toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers (ZRP), kurš kalpoja kā vidutājs sarunās starp SVF misijas delegāciju un Ministru kabinetu. «Kad SVF nevarēja panākt vienošanos ar valdību, viņi devās uz Prezidenta pili un lūdza veicināt sarunas, lai izveidotu rīcības plānu,» atgādina V. Zatlers. Tieši viņa vadībā 2008. gada 10. decembrī tika noslēgta t. s. Adventes vienošanās, kurā Tautas partijas, Saskaņas centra, Zaļo un Zemnieku savienības, Latvijas Pirmās partijas un partijas Latvijas ceļš, kā arī Pilsoniskās savienības un Tēvzemei un brīvībai/ LNNK Saeimas frakcijas priekšsēdētāji atbalstīja aizņemšanos no SVF. 11. decembrī jautājums par aizdevējiem nonāca izskatīšanā Saeimā.
Žurnāliste Madara Fridrihsone atceras, ka līdz pulksten pieciem rītā sēdējusi namā Jēkaba ielā, gaidot gala lēmumu. Šī sēde Latvijas Saeimas vēsturē ierakstīta kā līdz šim garākā. Neiztika arī bez tehniska incidenta - LTV mikroautobusa izplūdes gāzes nonākušas ventilācijā un namā izsludināta ugunsgrēka trauksme. Evakuēti visi, izņemot valdību, kas kopā ar dažiem žurnālistiem sēdēja Sarkanajā zālē. Rīta pusē lēmums par aizdevuma lūgumu tika pieņemts.
«Smagākais, ko paveicām gan perioda, gan budžeta ziņā, bija 2009. gada budžeta grozījumi jūnijā - gan pēc apjoma, gan ekonomiskās situācijas un finanšu nepietiekamības,» atceras premjers Valdis Dombrovskis, kurš pēc I. Godmaņa pārņēma valsts grožus, norādot, ka tobrīd valstij draudējusi maksātnespēja. Taču kā pozitīvu viņš vērtē programmas noslēgumu - izpildītas visas aizdevēju prasības, budžeta deficīta līmenis ir pat zemāks nekā Māstrihtas kritērijos noteiktais, un Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma ir pabeigta.
Starptautiskajā arēnā un arī pašmājās par Latvijas «iekšējās devalvācijas» stāstu ir divējādi viedokļi. Vieni liek Latviju par paraugu un ar skaudību apsveic, ka tas ir izdevies un sabiedrība to ir pieņēmusi. Citi pauž, ka Latvijas piemēram nedrīkst sekot nekādā gadījumā un pareizākais tomēr bijis lata devalvācijas ceļš, ko kritiķi savukārt sauc par neiespējamu iedzīvotāju vērienīgo eiro kredītu dēļ. 2009. gadā Latvijas IKP nokrita pat par 18%.