Tolaik rakstnieks bija sabiedrības uzmanības smailē. Un pedagogi ne mazākajā mērā nepiktojās, kad publicists pauda: «Skolotāji ir jāsapurina un jāatmodina patstāvīgai domāšanai un praksei.» Dripi pieņēma kā savējo, jo Andrejs patiešām bija savējais: pieredzi gūdams Atašienē, Palsmanē, Ķempos, Cēsu darba kolonijā nepilngadīgajiem. Izglītotājs ar tik daudzveidīgu praksi kā rakstītājs tūdaļ aktivizēja lasītājus. Viņa grāmatas Pēdējā barjera, Kolonijas audzinātāja piezīmes, Bet kā ar meitenēm? ķertin izķēra. Dripe pirmais latviešu literatūrā skāra tik daudzšķautņainos pāraudzināšanas samezglojumus.
Andreja Dripes skaudri publicistiskie darbi rosināja teātra un kino režisorus. Izrādes un seansus cilvēki apmeklēja blīvā neatlaidībā.
Arī lauku lūkojumos rakstnieks bija skarbi caurredzīgs. Vēstules no kolhoza pulcināja diskutētājus bibliotēkās, kultūras centros un lauksaimniecības uzņēmumos.
Imants Ziedonis savas grāmatas Tik un tā ievadā dažos lakonismos ietilpīgi izvērtē Andreju: «Dripe izmisīgi brēc: «Tāda nevar būt dzīve, tā nedrīkst būt!» Dripe brēc, kā no darba atlaists. Viņš brēc par visiem no darba atlaistajiem. Jo alkoholiķis taču ir «atlaists» no darba, pat no visas dzīves. Uz pilsētu izbēgušie lauku puikas taču ir «atlaistie». Visu laiku dežurē Dripe. Viņš visvairāk gribējis veicināt. Un aizķeroties iedibinājis veselu lauku dzīves terminoloģijas vārdnīcu: «mutes izdarības», «pirmrindnieka skumjais tēls», «mehanizētais dzērājs», «pilnā pussparā», «pēdējais masveidīga, kārtīga darba liecinieks». Mani nebaida šie vārdi Dripes grāmatā, šie spoguļvārdi, - tie jau tikai atspoguļo, mani baida paši šie jēdzieni dzīvē.» Tā Imants Ziedonis.
Mūsu, lauku publicistu, brālībā Andrejs bija visasākais.
Ar Dripi bieži vien bijām sparīgos dialogos, diskutēdami par zemniekošanu, bet cilvēciski sapratāmies ļoti labi. Ar kolēģi esmu bijis visādībās un gana iepazinis. Taču neizdibinājums tomēr palicis. Andrejs vārdos sevi griezīgi kritizēja, negācijās tērpa notiekošo tuvākajā apkaimē un pasaulē. Nevarēju saprast, vai Dripe tādējādi tīšuprāt ierauj sarunbiedru valodās, vai patiešām viņš caurcaurēm ir pesimists.
Taču ar Andreju būt kopā vienmēr bija interesanti. Sprēgāja sarkastiskais humors. Pašironija. Kad vēl rakstnieks nāca uz Omulību klubiņu, bet dzirdēšana nebija tik uztveroša, publicists promejot Jānim Ķuzulim un man kā klubiņa vadoņiem allaž spieda roku, tencinādams: «Paldies, veči, es gan nekā nedzirdēju, bet bija baigi forši!»
Kad bija studentu vienību mode, Andrejs, raksturodams padomju laiku gumijas stiepšanas praksi, rakstīja: «Ieradāmies celtniecības objektā, un atklājās reti redzēta aina: visi strādā. Brīnījāmies - kas noticis, vai kāda nelaime?»
Draugi un paziņas zināja, ka Andrejs kolekcionē viskija pudeles (pilnas!). Vienunakt, kad nekur nekā vairs nevarēja dabūt, bet kompānijai slāpa, naktī ieradāmies pie Dripes. Ieraudzījām pilno plauktu un sapriecājāmies. Taču namatēvs apbēdināja: «Es korķēju vaļā tikai tad, ja attiecīgajai pudelei ir dublikāts. Šoreiz tādu nav!»
Andrejs Dripe visu mūžu bija rosinošs sapurinātājs. Punktuāls visās lietās un vietās. Teksti tapa ar tradicionāli parastajiem rakstāmajiem. Apbrīnojami glītā rokrakstā. Nesasteidzot. Un tomēr ļoti daudz pagūstot.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā, gaišā piemiņā paturot,
Ēriks Hānbergs
Atvadīšanās - 8. novembrī plkst.14 Rīgas krematorijas Lielajā zālē