Saeimā izskatīšanai otrajā lasījumā atrodas jaunais Maksātnespējas likums. Iepazīstoties ar šo likumprojektu tā Saeimā iesniegtajā versijā, top skaidrs, ka tas atkal neatrisina parādnieku gandrīz ārpuslegālo stāvokli Latvijā. Jaunais Maksātnespējas likums paredz arī jaunu fizisko personu maksātnespējas procesu, kas tiek iedalīts bankrota procedūrā, kuras laikā uzreiz aptuveni 6 mēnešos tiek izpārdota visa parādnieka manta, un saistību dzēšanas procesā, kura laikā parādniekam no savas ikmēneša darba algas maksimāli 5 gados jāatmaksā vismaz 20% no parāda, kas atlicis pēc mantas pārdošanas. Piemēram, parādniekam, kas bija savulaik paņēmis kredītu dzīvokļa pirkšanai vai ģimenes mājas būvniecībai un kuram, realizējot visu mantu, parāds ir segts nedaudz vairāk par pusi, atlikušajam parādam esot 50 000 latu, un saņemot valstī noteikto minimālo darba algu, nav iespējams izmantot saistību dzēšanas procesu, jo minimālais maksājums, kas būtu jāveic šādam parādniekam, mēnesī būtu 167 lati parāda atmaksai un vēl vismaz 25 lati administratora atlīdzībai. Nav īpaši labākā situācijā arī parādnieks ar valstī vidējo darba samaksu (pagājušā gada septembrī tā bija 433 lati bruto, bet tagad mazāk), saņemot uz rokas aptuveni 300 latus un samaksājot 192 latus parādu segšanai, šim parādniekam dzīvošanai atliktu tikai 108 lati - laikā, kad 2010.gada janvārī iztikas minimums valstī uz vienu cilvēku bija 163,46 lati.
Ar minētajiem aprēķiniem nebeidzas visas problēmas. Vispirms jāiziet bankrota procedūra, kuras priekšnoteikums ir divu minimālo darba algu jeb 360 latu samaksa maksātnespējas administratoram, tad bankrota īsajā sešu mēnešu laikā ātri jāpārdod visa esošā manta, no iegūtām summām 10% atdodot atlīdzībā administratoram, un tikai tad var domāt par saistību dzēšanas procedūru. Un šeit rodas jautājums - ko darīt parādniekam, kuram jau uz tiesas nolēmuma pamata parastajā kārtībā notiek tiesas nolēmuma izpilde, ko veic tiesu izpildītājs? Šādās izpildes lietās parasti samērā ātri pārdod visu parādnieka mantu, pirms tam apķīlājot visus parādnieka kontus kredītiestādēs. Parādnieks faktiski paliek bez jebkādiem legāliem iztikas līdzekļiem.
Protams, parādnieks šādā situācijā var ierosināt maksātnespējas procesu. Bet arī šeit var būt problēmas mazturīgiem parādniekiem, kuru parāds ir zem 5000 latiem un līdz ar to nepakļaujas maksātnespējas procesa pazīmju kritērijiem. Ievērojot minēto, rodas likumsakarīgs jautājums - kas tad notiks ar tiem parādniekiem turpmāk, kuriem visa manta jau ir pārdota izpildes procesā, bet palikuši parādi un viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ nevarēs izmantot šādu maksātnespējas procesu? Atbilde ir gluži vienkārša, bet traģiska - šie parādnieki paliks parādu jūgā līdz mūža galam. Parādniekam strādājot legālu darbu, tiesu izpildītājs turpinās atvilkt no viņa darba algas vismaz 50% parādu segšanai, sprieduma izpildes izdevumiem un tiesu izpildītāja amata atlīdzībai, līdz parāds un izpildes izdevumi pilnībā būs segti. Minimālās algas gadījumā, lai atmaksātu parādu 50 000 latu apmērā, būs vajadzīgi vismaz 70 gadi, kuru laikā parādniekam būs jādzīvo pašam ar 60 latiem mēnesī, arī vidējās darba algas gadījumā parāds būs jāmaksā ap 30 gadu, dzīvojot ar 150 latiem (kas ir zem iztikas minimuma). Arī 5000 latu liela parāda gadījumā, saņemot minimālo darba algu, parādniekam vismaz septiņi gadi būs jādzīvo ar 60 latiem mēnesī.
Paliek jautājums - kā demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī cilvēks, saņemot valstī noteikto minimālo darba samaksu par pilnu darba laiku, ar parādu 50 000 lati var līdz mūža galam būt spiests dzīvot ar 60 latiem mēnesī, kas ir gandrīz trīs reizes zemāk par iztikas minimumu? Atbilde atkal ir vienkārša, bet traģiska. Šobrīd spēkā esošais Civilprocesa likums praktiski neparedz noilgumu parādu piedziņai. Vispārējs termiņš izpildraksta iesniegšanai izpildei tiesu izpildītājam ir 10 gadi no sprieduma spēkā stāšanās dienas, bet noilguma termiņš tiek pārtraukts un sāk tecēt no jauna 10 gadu termiņš katru reizi, kad parāda nepilnīgas izpildes dēļ kreditors atkal iesniedz izpildrakstu piedziņai tiesu izpildītājam. Šāda situācija ir absurda arī no civiltiesību viedokļa. Civillikums paredz vispārējo noilguma termiņu prasības celšanai - 10 gadus. Parādnieki tiek sodīti visbargāk - līdz mūža galam palikt parādu atmaksas jūgā. Viņi nonāk bezizejas situācijā un tiek spiesti sākt strādāt nelegāli, nemaksājot valstij nodokļus vai noslēpjot patiesos ienākumus.
Mums ir akūti nepieciešams risināt parādnieku problēmas, atgriežot šos cilvēkus normālajā ekonomiskajā apritē. Šobrīd tiek lēsts, ka tikai no kredītņēmējiem jau vismaz vienai ceturtdaļai ir problēmas veikt ikmēneša maksājumus, bet 35 000 jau šobrīd nespēj atmaksāt savus kredītus, turpretī tiesā ir iesniegti tikai 200 fizisko personu maksātnespējas pieteikumi. Nekad nebūs tā, ka visi parādnieki spēs izmantot maksātnespējas procesu, tāpēc ir obligāti jānosaka vispārējs termiņš parādu piedziņai vispārējā spriedumu izpildes procesā, neparedzot noilguma pārtraukumu vai jaunu tecējumu. Var diskutēt, vai šim termiņam jābūt visos gadījumos 10 gadiem (kā vispārējs civiltiesiskais noilgums), vai ilgākam vai īsākam, bet noilgumam jābūt noteiktam!