Un kā nu ne - dzīvojam laikā, kad jēdzienu «optimizācija» valstī apņēmusi gandrīz tikpat mokoša aura un daudznozīmīga nozīme kā grēku izpirkšanu reliģijā.
Izstāde Mākslas optimizācija iecerēta kā dekoratīvās mākslas un dizaina skate, kas tematikas ietvaros atspoguļo jaunākos procesus un parādības šajā mākslas jomā Latvijā. Izstādes pieteikumā norādīts, ka tēmas skaidrojums ir pietiekami plašs un daudzveidīgi traktējams: ««Optimalizēt, optimizēt» nozīmē: 1. veidot, izvēlēties ko tā, lai tas būtu optimāls, 2. «optimāls» - visizdevīgākais, vispiemērotākais, vislabākais.» Izstādē piedalās 72 dekoratīvās mākslas un dizaina jomā strādājoši mākslinieki un Latvijas Mākslas akadēmijas studenti ar darbiem, kas tapuši 2009./2010.gadā. «Doma bija paskatīties, kā mākslinieki laikā, kad valstī optimizē, likvidējot un apvienojot valsts iestādes, izjūt šo optimizācijas procesu savā darbā,» skaidro A. Krēsliņa. «Liela daļa šo procesu neizjūt, jo kā strādājuši, tā strādā. Un tas ir tas optimistiskais. Daļa izsakās asāk. Citi lietišķi pasaka, kas ir optimizācija.»
Ierobežojumi dalībai izstādē nav bijuši, jo izstāde ir raibu raibā un apvieno gan astoņdesmitgadīgus māksliniekus, gan studentus. Izstāde piedāvā sava veida Latvijas dizaina šķērsgriezumu no padomju gadiem līdz industriāli funkcionālajām mūsdienām. Darbos nolasāma gan tieksme uz harmoniju un garīgumu (piemēram, Rutas Linītes Baltā kleita), gan groteski komisks redzējums (Ingunas Skujas un Melisas Bradenas objekts Izspiestais), gan sociāli ironisks komentārs (tādu izstādē netrūkst) kā Jāņa Straupes Sausajā atlikumā. Vienos objektos apvienojas asprātīgi situācijas komentāri un funkcionāls dizains kā Indras Puķes lampā Aktimelizācija, savukārt citos - jaunrade, sociāls komentārs un lirisks gars kā Ērikas Mālderes lampā Presella vulgaris. Pateikt, ka vecākie ir dekoratīvāki un jaunākie ir funkcionālāki, gan nevar, to, kas latviešu dizainā ir iesīkstējis un kas svaigs, var saskatīt visu vecumu mākslinieku darbos. Piemēram, viens no visvairāk pārliecinošiem objektiem, kas ir lakonisks un nav arī nogurdinoši mūsdienīgā «industriālā dizaina» apzīmogots, ir veterāna Pētera Sidara darbs bez nosaukuma, kas veidots no vecām kinofilmiņām. Tā lozungs ir pilnīgi adekvāts: «Es esmu laimīgs par savu darbu.»