c., kas savulaik radīja šī itāļu izcelsmes aktiera šerpo, gangsterisko «imidžu». Kopš tā laika daudz «ūdens aiztecējis», bet Als Pačīno, kurš Venēcijas festivālā saņēma balvu par mūža nopelniem, ir vienkārši izcilā formā. (Balvu, ko jau septīto gadu sponsorē kompānija Jaeger-Le Coultre, iepriekš Venēcijā ir saņēmuši gan Silvestrs Stallone, gan japāņu režisors Takesi Kitano u. c.).
71 gadu vecais Pačīno uz Venēciju nebija atbraucis tukšām rokām - viņa dokumentālā filma Mežonīgā Salome (Wild Salome) vienlaikus ir atzīšanās mīlestībā teātrim un arī britu dramaturgam Oskaram Vaildam, kurš ir lugas Salome autors. Tā ir arī kaislības piepildīta filma par apsēstību - seksuālu, intelektuālu, kultūrvēsturisku, visi šie slāņi ir saausti grodā veselumā.
Arī par kaislību ar teātri - Pačīno, kurš savulaik, 60. gados, sācis savu karjeru teātrī Amerikā, joprojām turpina spēlēt uz skatuves, turpina iestudēt. Teātri viņš vienmēr uzskatījis par savu pamatu pamatu - par spīti leknajai kinokarjerai, Pačīno nospēlējis vairāk nekā 50 lomu, septiņas reizes bijis nominēts Oskaram, to saņēmis par filmu Sievietes smarža (1992).
Viņa veidotais Oskara Vailda Salomes iestudējums tad arī ir kļuvis par pamatu dokumentālajai filmai - vienlaikus tas ir gan stāsts par to, kā top izrāde, gan iestudējuma «virtuves» atklāšana, gan ieskats mēģinājuma procesos un naudas «dabūšanas» problēmās (izrādās, arī Pačīno tādas ir). Tā ir arī filma «filmā», jo paralēli teātra izrādei Pačīno veido filmu Salome, kā arī populārzinātnisks analfabētisma likvidācijas akts par tēmu, kas bija Oskars Vailds, ko viņa dzīvē nozīmēja kaislība - «aizliegtā mīla» pret «mazo draņķi» Boziju, kura dēļ nonāca cietumā un kļuva par izraidīto britu sabiedrībā. Vailda drāmu Pačīno pētī ar trakulīgu aizrautību, apceļodams Īriju, meklēdams Vailda «pēdas», turklāt pats arī uz īsu brīdi iejūtas Oskara Vailda lomā. «Es - kā Oskars Vailds! Vai jūs varat to iedomāties!? Taču kādam šis darbiņš ir jādara...» šādi Pačīno aizkadrā komentē uz ekrāna notiekošo. Turklāt «Venēcija ir ideāla vieta Mežonīgās Salomes pirmizrādei, šai pilsētai ir bagātīgi kultūras konteksti, tāpat kā Oskara Vailda lugai Salome,» sacīja Als Pačīno, izbaudīdams jūsmīgu filmas un paša uzņemšanu.
Meklējot Alu Pačīno
Ja meklēsim «autora pozīciju» vai pat autoru Mežonīgajā Salomē, to atrast nebūs viegli - Pačīno maina savas identitātes nemitīgi. Te viņš ir režisors, te pētnieks, te Oskars Vailds, te Vailda lugas Salome varonis Hērods - valdnieks, kurš deg iekārē pret savas sievas meitu Salomi. Šis Pačīno aktierdarbs Hēroda lomā vien ir ko vērts. Viņš patiesi ir aizrāvies ar savu filmu, kuras ideju lolojis daudzus gadus un realizējis tikai laimīgas apstākļu sakritības rezultātā. Viens no šiem «apstākļiem» ir Salome - rudmatainā, jutekliskā skaistule Džesika Čestina, kuru «es ieraudzīju un sapratu, ka jāfilmē, pirms šī meitene ir kļuvusi par zvaigzni», - tā Als Pačīno. Džesikas Čestinas loma Terensa Malika Dzīvības kokā (līdzās Bredam Pitam) jau ir likusi šo aktrisi pamanīt (filmu ir vērts noskatīties arī Rīgas Arsenāla programmā), kaut atklāja viņu nevis Maliks, bet Pačīno ar savu Salomi. Džesikas Čestinas izpildītajai Salomes dejai vienlīdz piemīt gan jutekliska eksplozivitāte, gan intelektuāla elegance - turklāt izcilajai Pačīno «dokumentālajai filmai par teātri» Mežonīgā Salome tuvā nākotnē ir visas iespējas kļūt par «kulta objektu» - arī Džesikas Čestinas jaunības teatrālā «neprāta» dēļ. Mežonīgā Salome būtu perfekts piedāvājums arī kāda teātra festivāla kontekstā (kāpēc ne Homo Novus?), līdzi pieķerot arī pirms piecpadsmit gadiem tapušo, nedaudz līdzīgo Ala Pačīno filmu Meklējot Ričardu - dokumentālo filmu, kas vienlaikus bija gan ieskats teātra iestudējuma tapšanā, gan pētījums par tēmu, ko mūsdienu amerikānim nozīmē/nenozīmē Šekspīrs.
Režisē arī citi aktieri
Ala Pačīno godināšana iecentrēja Venēcijas festivāla norises un savā ziņā bija kulminatīvs punkts spilgtai šā festivāla tendencei - aktieri režisē! Protams, režisē arī popdziedone Madonna, par kuras filmu E. W., kas gluži tāpat kā Ala Pačīno Mežonīgā Salome tika rādīta Venēcijas ārpuskonkursa programmā, retais atļausies pateikt ko labu. Pilsoniska, viduvēja melodrāma, kuras īstā vieta būtu TV programmā kādas vācu melodrāmas «vietā». Paradoksāli, ka Madonnas «stāsts par lielo mīlestību» (starp britu karali Eduardu VIII un amerikāņu šķirteni Vollisu Simpsoni, kuras dēļ viņš atteicās no troņa) ir «aizskāris» tos, kuri Madonnu ciena viņas netrivialitātes un izaicinājuma dēļ. Kas noticis ar provokatīvo Madonnu, ja viņa atļāvusies būt tik banāli romantiska? Vai tiešām visas meitenes, pat Madonna ar savu XX gs. beigu popa provokatores stāžu, sapņo par lielu mīlestību, kuras dēļ var atteikties no karaļvalsts? Filma E. W. pierāda, ka tā tas arī ir.
Uz Madonnas fona daudz perfektākā pozīcijā izskatās pat viņas daudz jaunākais kolēģis Džeimss Franko - talantīgs aktieris, kurš filmējas arī Holivudas blokbāsteros, bet atļaujas par savu naudu veidot mazbudžeta spēlfilmas par tēmām un cilvēkiem, kas viņu interesē. Viņa filma Sals ir spēlfilma, kurā restaurēta nu jau piemirstā Holivudas aktiera Sala Mineo dzīves pēdējā diena - viņš tika nogalināts 38 gadu vecumā, nodurts pie sava dzīvokļa. Franko ir laba gaume - viņš atzīst, ka milzīgu ietekmi uz viņu ir atstājusi izcilā amerikāņu režisora Gasa van Santa eksperimentālo filmu stilistika. Viņam piemīt arī pārliecība, ka kino tie nav tikai Holivudas blokbāsteri, bet arī eksperimentālāks, intīmāks kino.
Līdzīgu nostāju vienmēr paudis arī Džordžs Klūnijs, kura režisētā filma Marta īdas 31. augustā atklāja Venēcijas festivālu - tā ir vienīgā no šajā rakstā pieminētajām filmām, kas divdesmit citu darbu kontekstā pretendē uz galveno balvu - Zelta lauvu. Marta īdas ir viena no tām festivāla filmām, kuru demonstrēšanas tiesības Latvijā jau ir iegādātas. Profesionāli grods darbs - filma par politiskā PR cinismu un draņķību, kura vārdā daudzi gaiši un sevi par intelektuāļiem dēvējoši puiši pārdos dvēseli nelabajam. Par filmas globālo un lokālo aktualitāti nenākas šaubīties. Venēcijas festivāls finišē 10. septembrī.