Aleksandrs Starkovs Latvijas valstsvienības galvenais treneris
Domāju, ka šī spēle parādīja, cik labi mūsu jaunie futbolisti jūtas laukumā pret diezgan spēcīgu pretinieku Polijas izlasi. Mums ir futbolisti, kuriem ir gan ātrums, gan tādam līmenim pietiekami atbilstoša tehnika.
Kā vērtējat Pāvela Doroševa debiju valstsvienībā?
Godīgi sakot, biju nobažījies par vārtsarga pozīciju Andra Vaņina prombūtnē. Taču Pāvels sevi parādīja no labākās puses, un mēs pārliecinājāmies, ka Vaņinam nepieciešamības gadījumā ir labs aizvietotājs.
Pēdējā gada laikā itin bieži ielaižam vārtus spēles beigās. Vai tendence liek raizēties?
Ja paskatās statistikā, arī agrāk pēdējās minūtēs zaudējām vārtus. Tāda tendence ir, kad spēlē spēcīgāka komanda pret vājāku un pirmā, palielinot spiedienu, mēdz izraut uzvaras. Protams, tas nav patīkami, jo neizšķirts, manuprāt, būtu taisnīgāks rezultāts, vērtējot pēc spēles gaitas.
Bija daudz sitienu no distances. Tāds bija treneru uzstādījums vai spēlētāju lēmums?
Bija uzstādījums apdraudēt pretinieku vārtus. No kādām pozīcijām - tas, kā sanāks un kā ļaus pretinieks.
Aleksandrs Cauņa, piemēram, izdarīja vairākus bīstamus tālsitienus, bet no soda laukuma spēles izskaņā neizšķīrās par sitienu, devās apspēlēt. Būtu riskējis, mēģinājis! Tā ir intuīcija.
Atsevišķās epizodēs daži futbolisti baidījās uzņemties iniciatīvu.
Jā, bet tas ir loģiski, ja pretī ir spēcīgs pretinieks. Cauņa, piemēram, nebaidījās, jo ikdienā spēlē ar tādiem meistariem, ka pieradis pieņemt pareizus lēmumus ātrāk.
Kāpēc aizsardzība nebija uzdevumu augstumos?
Ritvars Rugins un Kaspars Gorkšs pēdējā laikā iztiek bez spēļu prakses, tāpēc dažās epizodēs nospēlēja ne pārāk sekmīgi. Iemesli ir objektīvi.