Nožēlojama ir arī dīvainā senioru dēvēšana (drīzāk apsaukāšana) par pensionāriem, respektīvi, kvalificējot viņus pēc ienākuma avota, - it kā runa būtu par kaut kādas šķiras pārstāvjiem, tā turpinot šķiru cīņas tradīciju. Par to varētu arī pasmieties, ja nebūtu tik bēdīgi.
Bēdīgi, ka vecākie ļaudis tiek aicināti iziet ielās, lai visai nepievilcīgā veidā mēģinātu ietekmēt varas ciniskos lēmumus. Tas atgādina oda centienus pamieloties no ziloņa resursiem un pie viena atgādināt par sevi tiem biezās ādas valkātājiem - cerībā, ka tie pamanīs un nākamreiz panāks pretī, lai nav tik tālu jālido.
Ja nepatīk minētā banalitāte par odu un ziloni - turklāt tajā ziņā, ka ods ir asinssūcējs, tātad parazīts -, varu atgādināt, ka daudzi no lēmējiem tieši tā arī uztver veco ļaužu (savu vecāku un vecvecāku) nodrošināšanu ar sociālajām garantijām viņu eksistencei. Pirms vēlēšanām vairums varas kāro, lai no tiem «parazītiem» atlec arī savs labumiņš balsu un iespējamo plusiņu veidā, un tāpēc atmet pa kādam nepildāmam solījumam, reizēm pat visai dāsnam.
Pēc šādiem secinājumiem rodas fundamentālais jautājums: ko darīt? Un, tā kā uz šo jautājumu nav skaidras atbildes, vienīgais ieteikums būtu izsvītrot robežu, kas atdala vecos no jaunajiem! Patiesībā to nemaz nav iespējams strikti noteikt, tomēr tā tiek mākslīgi sameistarota, lai uz mežu ragaviņās braucējus noliktu savā vietā un iespēju robežās tie piedalītos visos valsts dzīves organizēšanas procesos, ieskaitot aktīvo politiku. Turklāt nevis tikai kā balsu donori, bet arī kā valsts vadības sistēmas pārvaldītāji - kopā ar tiem, kam enerģijas vairāk, toties pieredze vēl nav uzkrāta.
Kā gan citādi, ja likums paredz noteiktu vecuma cenzu dzīves iesācējiem, kura nav senioriem, un diez vai varas cinisms sasniegs tādus apmērus, ka tā nolems liegt aktīvi dzīvot pensionāriem.