No Latvijas pelēkuma un slapjuma Sardīnijas saule, zilās debesis un zaļums nudien ir bauda! Sardīnija ir gana liela, lai apskatītu visu tās krāšņumu, vajadzētu ne tikai vairākas nedēļas, ko tur pavadījām, bet pat mēnešus. Elpa aizraujas, baudot silto Vidusjūras vēju salas augstajos jūras krastos, kas ir tik atšķirīgi vienā salas malā no tiem, kas ir otrajā. Vietējie fotografē mūsu bērnus, kas nelaiž garām nevienu iespēju peldkostīmos izlēkāties pa jūras viļņiem smilšainajās pludmalēs, kamēr pieaugušajiem ūdens šķiet daudz par aukstu. Toties opis, no sajūsmas kliegdams, vāļājas upē, kurā ietek karstais avots. Ziema paliek ziema arī Sardīnijā, dienas ir īsas, un kalnos ir vēsi, tāpēc citus tūristus redzam ļoti maz. Viss skaistais kā radīts tikai mums vien! Tajā pašā laikā vienā no staigāšanas maršrutiem vienīgie tūristi, kurus satiekam, ir latvieši, un smieklīgākais - pazīstami latvieši.
«Ieberziens» uz labi redzamas takas
Vienu dienu mūsu ceļojumā veltam pārgājiena maršrutam, lai apskatītu Eiropas lielo kanjonu jeb Gola de Su Gorropu.
Pēc nakšņošanas kalnu ciematā Baunei pa līkumotu ceļu Supramonte kalnos dodamies uz Dženna Silana kalnu pāreju, kur sākas taka, kas ved uz kanjonu. Ceļvežos minēts, ka no pārejas līdz upei ir pusotras stundas gājiens. Mums tas prasīja vairāk laika. Sardīnijā pārgājienu takas ir slikti marķētas, šis ir izņēmums, jo vieta ir populāra un pie stāvvietas ir informācija par ieejas maksu, kas visdrīzāk tiek iekasēta sezonas laikā. Pa taciņu dodamies lejā uz Fluminedu upi, kur ir ieeja aizā ar vairāk nekā 400 metru augstām klinšu sienām. Maršruts ir daudzveidīgs, cauri mežiem un mūžzaļo ozolu audzēm, kas rosina iztēli par vilkačiem, hobitiem un citiem meža mošķiem. Klintīs dzīvojot retas ērgļu sugas, mežā esot savvaļas kaķi. Mēs redzam tikai stirnas, kas ar kalnu kazu veiklību pazūd krūmos, kad ierauga mūs. No taciņas ir brīnišķīgs skats uz ieleju un pretējo kalnu grēdu. Tērzējot labi redzamo taku tomēr pazaudējam un esam nogājuši līdz nogruvumiem, kur vairs nevar saprast, vai taka aizgājusi pa augšu, tuvāk klints sienai, vai apakšu. Daži uzrāpjas meklēt taciņu augšā, nekā nav, tikai iespēja ilgākam ripojienam lejā pa nogruvumiem... Nolemjam doties lejā. Pa slīpumu virzāmies, palīdzot bērniem tikt pāri milzīgu akmeņu laukam. «Ieberzienā» pazaudējam tikai laiku, jo piedzīvojums ir visiem. Un nogruvuma galā uzduramies arī uz takas, kas aizved līdz pašai klints sienai, kur izložņājam iedobes klintī un turpat no kokiem uzslieto indiāņu telti.
Paliekam ar «gribu vēl» sajūtu
Tālāk stāva taciņa ved cauri zemākiem krūmiem lejā līdz upei. Nākamās divas dienas sāpēs kāju muskuļi no šādas nepierastas lejā kāpšanas. Pie upes paveras neaprakstāms skats - augstas klints sienas, milzīgi klints bluķi, kas sakrituši aizā, akmeņi kā no marmora. Pastaigājam pa upes gultni, pakāpelējam pa akmeņiem, pasapņojam par atgriešanos un iešanu pa kanjonu uz priekšu - iekšā aizā. Šeit iespējams iet uz priekšu pa aizu, līdz tā paliek tikai četrus metrus plata. Šoreiz mums aiza paliek aiz muguras un dodamies tālāk gar upi uz leju, kur puiši ir atstājuši mūsu mašīnas, jo straujā tempā tuvojas vakars un tumsa. Tālāk uz taciņas vietām ir kurināti ugunskuri, spriežam, ka tie noteikti bijuši vajadzīgi tādiem, kas aizkavējušies kanjonā. Paslepus no mazajiem bērniem pamielojamies ar sarkanām odziņām (corbezzolo), kas kalnos aug visur un daudz, ir garšīgas un ēdamas, tikai pirmajās dienās saēdāmies par daudz, kas mazākiem vēderiem beidzās ar vemšanu. Līdz ar tumsu arī esam aizgājuši līdz mašīnām, kur sākās apdzīvota teritorija. Vakarā spējam tikai pieēst puncīšus, un acis krīt ciet.