Jevgeņija Griškoveca jaunākajā grāmatā Satisfakcija vienā no dzejoļiem ir vienkāršas, bet izteiksmīgas rindas: «Es esmu ļoti noguris, tomēr man vēl nav apnicis.» Līdzīga attieksme veidojas pret tik bieži dzirdēto vārdu savienojumu «strukturālās reformas». Runas par šo tēmu ir nogurdinājušas, tomēr apziņa, ka, ja status quo saglabāsies, iebrauksim vēl dižākās auzās, interesi par tēmu uztur.
Pārmetumi par nekonkrētību un feodālu savu interešu aizstāvību lielākoties tiek veltīti politiķiem un ierēdniecībai, tomēr stāstā par strukturālajām reformām pietrūkst arī citu iesaistīto pušu atbildības. Piemēram, uzņēmēju. Ja reformu mērķis ir ne tikai publiskā sektora sakārtošana atbilstīgi iespējām un loģikai, bet relatīvi pārtikusi Latvija vispār, tad arī uzņēmējiem vajadzētu sev uzdot virkni ne sevišķi patīkamu jautājumu. Cik pamatota ir viņu preču/pakalpojumu cena? Cik tā atbilst kvalitātei? Cik prātīgi izmantots nopelnītais? Cik korekta un tālredzīga ir attieksme pret darbiniekiem?
Pretējā gadījumā tāda dīvaina kompozīcija veidojas. No vienas puses: augstskolas jāreformē, ierēdņi - slikti, cilvēki - slinki, politiķi - nejēgas, tikai bizness tāds varonīgs un izcils. No otras: cilvēki sūdzas par sliktu kvalitāti, neadekvātām cenām, un ne jau visu var attaisnot ar krīzi, Latvijas mazo tirgu un kredītu nepieejamību. Citiem vārdiem sakot, arī mūsu uzņēmējiem cēlā mērķa - plaukstošas valsts - vārdā vajadzētu ne tikai prasīt no citiem, bet izvērtēt savu darba stilu un vērtības. Vismaz pagaidām šādu pašrefleksiju neredz, toties ir pa pilnam pašslavināšanas ar lielummānijas iezīmēm. Kāpēc tik skarbi? Tāpēc, ka, kad kārtējo reizi dzirdu «mēs, uzņēmēji, pelnām jums naudu», tad gribas atgādināt, ka boss viens pats bez saviem darbiniekiem neko dižu nenopelnītu. Šī savu grāmatvežu, inženieru, ierindas menedžeru u. c. darba ņēmēju noniecināšana (jācer, ka neapzināta) vedina domāt, ka reformas nepieciešamas arī Latvijas biznesā. Ierēdņi, politiķi ir alkatīgi, korumpēti; bizness gan - balts un pūkains. Vai tomēr ne gluži tā? Ja spriežam pēc savstarpējām sūdzībām, tiesvedībām utt., laikam jau ne gluži. Visbeidzot būsim atklāti - latviešu politiķu un amatpersonu teiktais un valsts mērķi daudzos gadījumos paliek nesadzirdēti tajā prāvajā Latvijas uzņēmēju daļā, kas nav latvieši un dzīvo savu nošķirto dzīvi.
Iepriekš minētais nav mēģinājums attaisnot valsti, vēršoties pret biznesu pēc principa «pats muļķis». Tieši otrādi - tā ir apelēšana pie uzņēmēju loģikas. Tieši tāpēc, ka privātajam sektoram ir tik liela nozīme, pat ja dzimtā valsts politiķu un ierēdņu personā sasparosies uz izlēmīgiem un gudriem lēmumiem, situācija kopumā nemainīsies, ja šajā procesā paškritiski un bez sevis pretnostādīšanas nepiedalīsies bizness.