Šīs abas valstis, kas vēl nesen bija populārākie Latvijas darbaspēka galamērķi, tagad tādas vairs nav - arī tur krīze un bezdarbs nekādas spožās iespējas vairs nesola. Kā stāsta Valters, kas Londonā dzīvo jau sesto gadu, pagaidām gan arī nav manīts, ka latvieši, kas Anglijā palikuši bez darba, domātu par atgriešanos dzimtenē vai tālāku emigrāciju - viņi izvēlas grūtos laikus pārlaist turpat, nogaidot vai pastrādājot pagaidu darbus. Savukārt tie Latvijas iedzīvotāji, kas krīzes dēļ apsver viesstrādnieka ceļa izvēli, vairāk raugās līdz šim netradicionālos virzienos - uz Skandināviju, Nīderlandi, ASV, Kanādu, Austrāliju.
Jurists uz zvejas kuģa
Gatis novērojis, ka šobrīd brauc prom trīsdesmitgadnieki un ne tik daudz izmisuma dzītie vai neizglītotie, bet tieši «pelnītāji, kas ir galvenie Latvijas ekonomikas cēlāji». Gatis Latvijā ir jurista palīgs. Dzīvoklis kredītā, sieva darbu zaudējusi, bērns dārziņā nav ticis, paša divi papildu darbi, no kuriem viens bijis parādu piedziņā, apsīkuši, tāpēc izšķīries mēnesi pastrādāt uz zvejas kuģa Norvēģijā. Šo darbu atradis caur paziņām - citiem latviešiem. Viesstrādnieku Norvēģijā esot daudz, un darbam uz kuģiem un rūpnīcās stāv rindas, jo arī šajā valstī darbvietu kļuvis mazāk. Darbs uz zvejas kuģiem skaitās otrs bīstamākais un grūtākais pēc naftas platformām. Pēc likuma uz tiem jāstrādā 50% norvēģu, un realitātē galveno darba smagumu iznes otri 50% - viesstrādnieki. Gatis stāsta, ka viestrādniekam - tāpat kā citviet - daži krupji jānorij, toties peļņa ir ļoti laba, likumdošana stingra un sakārtota, viss notiek civilizēti. Darba grafiku var sarunāt sev ērtu, lai regulāri iegrieztos netālajā Latvijā. «Lielākais vilinājums ir maksāt viņiem nodokļus, jo pēc nostrādāta gada «ieslēdzas» visas sociālās garantijas. Tas patlaban ir īpaši svarīgi tiem, kam ir ģimene,» Gatis teic. Lai gan mēnesis Norvēģijā bija skarba darba skola, viņš jau domā par nākamo kuģi - tad darbu Latvijā varētu arī pamest.
Boileri kanādiešiem
Kristaps Ceplis ir viens no tiem, kam izdevies iekļūt Kanādas darba tirgū. Darbi Latvijā žurnālistikā un interneta vidē apstājās, bet ar ārštata darbiņiem dzīvošanai nepietika. Eiropa neko labu nesolīja, tāpēc Kristapa uzmanību piesaistīja informācija par Latvijas-Kanādas jauniešu apmaiņas programmu, caur kuru interesenti līdz 35 gadu vecumam viegli var iegūt Kanādas darba vīzu uz gadu. 3.jūnijā Kristaps ielidoja Vankūverā, bet, paklausot caur paziņām iepazītas latviešu meitenes padomam, darbu meklēt devās uz Toronto. «Izsūtīju ap 500 CV, katru dienu veicu neskaitāmus zvanus. Orientējos uz strādnieka pozīcijām, bet nesmādēju arī ko prestižāku. Pēc nepilnām divām nedēļām kļuvu par tirdzniecības aģentu enerģētikas kompānijā, kura laužas Kanādas īres boileru tirgū, un nu klauvēju pie kanādiešu durvīm,» Kristaps stāsta. Pirmajās darba stundās gan bijis izmisumā, bet tad iekšēji atvēries un nu ir apmierināts. Jāstrādā no 8.30 līdz 23, arī sestdienās, jāpiedalās mācībās. Cietās algas nav un nebūs, Kristaps saņem tikai komisiju no noslēgtajiem darījumiem, tāpēc tukšās dienas mijas ar veiksmīgajām. Tautību daudzveidības dēļ Kanādā atbraucēji viegli saplūst ar vietējiem, taču krīzi jūt arī šeit. Strādniekiem darbs ir, bet nereti nepilna laika un ar minimālo algu, konkurence - milzīga. Par savas izvēles finansiālo veiksmīgumu Kristapam vēl pāragri spriest, taču pieredze esot vērtīga. «Man Kanāda patīk, bet ierakties te es negribu. Lielākais izaicinājums ir ģimene, kas palikusi Latvijā.» Iespējama esot gan Kristapa atgriešanās pirms vīzas beigām, gan ģimenes došanās uz Kanādu, gan visu pārcelšanās uz kādu valsti Eiropā.
Jaunzēlande ļāva atslābt
Latvijas-Kanādas jauniešu apmaiņas programmu izmantojusi arī Evita Bredovska. Jau iegūtā Kanādas darba vīza gan pagaidām vēl ir viņas rezerves plāns gadījumam, ja Latvijā ies slikti. Jūnijā viņa atgriezās no Jaunzēlandes, kurp pagājušā gada rudenī devās pēc tam, kad uzrakstīja gan maģistra darbu Rīgas Biznesa skolā, gan atlūgumu darbā Finanšu ministrijā, kur vairs nespēja izturēt bezproduktīvo gaisotni un sajūtu «Kāpēc es sev to nodaru?». Šāda motivācija gan nav emigrējošam darbaspēkam tipiska, taču iezīmē vēl kādu tendenci - izglītoti divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki, kam vēl nav ģimenes un kas Latvijā vai nu zaudē darbu, vai jūt, ka attīstība buksē, kā krīzes laika risinājumu izvēlas to, ko nevarēja atļauties agrāk, - zināmu laiku pavadīt ārzemēs, strādājot brīvprātīgo vai mazkvalificēto darbu un ceļojot. Evitu iedrošināja Jaunzēlandē pabijušas draudzenes stāsti, tas, ka, iebraucot šajā valstī, uzreiz tiek prasīta arī atpakaļceļa biļete, un vieglā darba vīzas iegūšana sezonas darbiem, uz kuriem viesstrādnieku pieplūdums gan esot lielāks nekā agrāk, lai arī krīzes Latvijas izpratnē šajā valstī nav. Evita lasīja ābolus, šķiroja ķiršus, kādu laiku pastrādāja kā brīvprātīgā kristīgajā nometnē, daudz ceļoja, tāpēc neko daudz neiekrāja, lai gan nopelnīt tur varot. Latvijā viņa atgriezās, jo beidzās vīza un ražas sezona un nelegāli strādāt negribējās, tomēr mājās brauca ar bailēm - te taču krīze. «Bet nav tik traki, krīze Latvijai ir vajadzīga. Tā vairāk ķer tos, kas par to visu laiku runā un to gaida,» Evita saka. Ja Latvijā neveiksies, Kanādā viņa drīkst ierasties līdz novembra beigām, un, ja turp dosies, apņēmusies tiešām sapelnīt naudu, tad paceļot. Sapnis ir arī sava grāmatnīca Latvijā.
Aizbrauca sākt biznesu
Ivonnas vīrs Ivo uz Nīderlandi devās pirms pusgada, Ivonna ar abiem bērniem viņam piebiedrojās pirms pusotra mēneša, taču nevis lai meklētu darbu, bet lai attīstītu savu, ar Latvijas precēm saistītu biznesu. Pirmie kucēni vēl nav slīcināti, tāpēc detaļas Ivonna neatklāj. Doma par došanos uz ārzemēm briedusi ilgi, informāciju par uzņēmējdarbības vidi un sadzīvi vākuši no paziņām, bet piemērotākais brīdis ieceri īstenot sakritis ar krīzi, kura izjauca plānu pārdot īpašumus, lai iegūtu pamatkapitālu biznesam un dzīvei Nīderlandē. Nācās visu sākt ar minimumu. Kāpēc Nīderlande? «Galīgi negribējām braukt uz Angliju, nācās atrast valsti, kurā sākotnēji var izlīdzēties ar angļu valodu. Nīderlande arī ir pa vidu visām mūsu mērķvalstīm,» Ivonna pamato. Krīzi tur jūt pastarpināti, jo uzņēmumu bankrotus un bezdarbu «piesedz» spēcīgās sociālās garantijas. Viesstrādnieku Nīderlandē ir daudz, arī no Latvijas. Lai nodrošinātos ar ienākumiem biznesa iekustināšanas stadijā, Ivo atradis darbu, taču viegli nav gājis - konkurence ir sīva, turklāt darbam jāpiesakās caur personāla atlases firmām, daļu algas atdodot tām. Šīs firmas gatavas runāt tikai ar tiem darba meklētājiem, kas jau ieradušies Nīderlandē un nokārtojuši visas atļaujas, gandrīz visiem augstāk kvalificētiem darbiniekiem tiek prasīti atbilstoši sertifikāti, bet vissvarīgākais nosacījums ir valsts valodas zināšanas - vismaz pamati.