Krustām šķērsām risinu krustvārdu mīklas trijās valodās. Ja pārstāj būt darbīgs, tad beigas,» uzskata Ainas kundze. Septiņpadsmit gadus viņa nodzīvojusi Spānijā, 43 gadus Amerikā, kas bijuši mūža skaistākie gadi. Nu atgriezusies dzimtenē, drebinās par aukstajām vasarām un teic, ka oktobrī vēl pēdējo reizi lidošot uz Čikāgu. Aina Rodrigesa-Mata apbur. Ar sievišķību. Ar intelektu, vēstures un reliģijas zināšanām. Viņa nav tipiska latviete, bet arī ne klasiska Rietumu seniore. Kundzes temperaments sprēgā, kad viņa pauž politiskos uzskatus un pat muzikālo gaumi. Pašapziņa, vitalitāte, trāpīga valoda un apbrīnojama enerģija strāvo no 93 gadus vecās dāmas. «Tie jaunie ir daudz vārgāki par manu paaudzi,» braši secina Ainas kundze.
Aizvien esam sievietes
«Man ļoti, ļoti dzīvē laimējies,» saka Ainas kundze, izklāstot krāšņo biogrāfiju. Laimēšanos viņa saista ar savu laulāto spāni Hoakinu, kuram bijusi laba audzināšana, manieres, kurš nācis no brīnišķīgas ārstu ģimenes. Aina smej, ka spānietes viņai nekad neesot piedevušas Madridē skaistākā spāņu vīrieša nocelšanu. Bet manieres kundzei joprojām no svara. «Esam emancipētas, uzņēmumos ieņemam svarīgus amatus un tomēr aizvien esam sievietes! To nevar mainīt!» saka Aina. Viņa novērtē, ja, ienākot kafejnīcā, vīrietis pieceļas kājās un neapsēžas, pirms dāma nav apsēdusies. «Tie ir mazi, sīciņi uzmanības pierādījumi, kas paver dzīvi daudz skaistāku.» Jebkurā vecumā.
Uz Spāniju Aina aizmukusi 1944. gadā. «14. jūnijā pie mūsu mājas piebrauca lielā mašīna, faktiski meklēja manu svaini, bet viņš jau bija Kurzemes mežos. Ja krievi būtu ienākuši mūsu dzīvoklī, būtu paņēmuši, vienīgi sētnieks, kurš labi runāja krieviski, mūs paglāba, stāstot, ka dzīvoklis tukšs.» Otro «apciemojumu» Aina ar māsu un mazo māsas meitiņu vairs nav gaidījušas, mukušas uz silto Spāniju, kas kā galamērķis noskatīta jau iepriekš. «Sākumā Spānijā nekam nevarējām piekrist - viss pilnīgi citāds, arī dzīves filosofija. Pat vēsturi māca citādi. Vēlāk jau ar vīru mēdzām līdz diviem naktī strīdēties par vēsturi. Viņš bija daudz lasījis, es biju daudz lasījusi,» atceras Ainas kundze. Kad vīramāte Ainu gribējusi pievērst katoļu ticībai, uz mājām sūtījusi kādu katoļu mācītāju, kam vajadzējis jauno sievieti indoktrinēt. «Nu ziniet! Mums ģimnāzijā bija vienreizēja ticības mācības skolotāja, teoloģijas doktore. Viņa reliģiju pasniedza tik interesanti, ka klausījāmies atvērtām mutēm. Tas mani padarīja par pārliecinātu luterāni. Beigās izrādījās, ka es Jauno Derību pārzināju labāk, nekā tas katoļu mācītājs!» Jaunā sieva uzskatus nav mainījusi, bet vīrs bijis tolerants, pat nācis līdzi uz latviešu dievkalpojumiem! Vīram bijusi liela cieņa pret savas latviešu sievas ziemeļniecisko darba tikumu. «Spāņiem nav darba tikuma, viņiem nepatīk strādāt. Bet mēs, latvieši, strādājam tāpēc, ka tas ir tikums.»
Ziemeļnieces nagos
Saruna ik pa laikam atgriežas pie Spānijas - pie sarkanvīna glāzes, kas joprojām kundzei esot neatņemama ēdienkartes sastāvdaļa, pie spāņu dejām - tango un chiotis -, pie tērpiem, visa skaistā. Cik Ainai dzīvē bijis svarīgs sievišķīgais skaistums? Kundze atgriežas pie ulmaņlaikiem. «Tie bija visbrīnišķīgākie gadi! Bija saimnieciskais uzplaukums, un izglītības sistēma bija pirmajā vietā Eiropā. Spānijā izglītības sistēma tolaik bija katoļu baznīcas rokās. Meitenēm neko nemācīja! Ielikām māsas meitiņu mūķeņu skolā, lai mācās spāniski, bet viņām mācīja tikai katķismu, taisīt rokdarbus un meklēt vīru! Taču sievietei izglītība ārkārtīgi no svara. Visiem māsasdēliem saku: meklējiet sev brūti universitātē, nemeklējiet citur.»
Pašu Ainu un Hoakinu savedušas kopā privātstundas, kad Madridē jaunā sieviete pasniegusi angļu valodu. Reiz Aina brīdināta, ka viņai būšot viens spāņu skolnieks, lai jaunā skolotāja «netaisot acis». «It kā es kādreiz būtu taisījusi!» sašutumu nav slēpusi jaunā dāma. «Saņēmu jauno skolnieku ar nagiem, biju šausmīgi nelaipna. Turklāt uz stundām viņš nāca nesagatavojies!» Taču drīz vien abi sadraudzējušies. Kas ir laimīgas laulības noslēpums? «Laulība ir viens liels kompromiss. Jo neviens nav ideāls - ne sieva, ne vīrs.» Kundze neslēpj - tagad pietrūkst dzīvesbiedra, vientulība tomēr sabojājot mūža vakarus...
Ar spieķi - nekad!
Taču komunikācija nav pārtrūkusi ar ģimenes draugiem visā pasaulē. Aina rāda bildes no Čikāgas laikiem, no konsulārās balles 70. gados - tas Spānijas konsuls, tā viņa vācu sieva, te spāņu tirdzniecības atašejs. Bet citā bildē Aina kopā ar Ekvadoras konsulu. Aina šovasar apguvusi datorprasmes, lai ar draugiem varētu sarakstīties: «Paldies dievam, ka vēstules vairs nav jāraksta uz papīra, to es vairs negribētu.»
Darbīgums visa mūža garumā palīdzot arī vecumā. «Nekad neesmu bijusi veca tantiņa, kura sēž un ada zeķītes. Un ciest nevaru virtuvi! Ja ir viena lieta, ko pasaulē ienīstu, tā ir vārīšana,» izsaucas Aina. Viņa arī teic, ka ēdienam nepiešķirot lielu nozīmi. Vai tāpēc izdevies saglabāt tik slaidu figūru, fizisko formu? Izrādās, kundzei nopietni operēts mugurkauls. «Pie staigāšanas tas traucē. Bet lai es lietotu spieķi? Nekad! Tagad katru rītu 40 minūtes vingroju gultā. Un vakarā Panorāmas laikā minos uz velotrenažiera.» Aina necīnās ar vecumu, bet dara visu, lai vecums būtu panesams. Vai mērķis ir nodzīvot līdz 100 gadiem? «Es koķetēju ar šo ideju,» nosmej Ainas kundze. Taču viņa jau zinot, kādu mūziku pasūtīs uz 95. jubilejas svinībām. Spāņu, protams. Arī jaunības dienās skandēto amerikāņu. Bet vismīļākās tomēr esot latviešu tautasdziesmas.