Parasti gadskārtu reizēs visi sev uzsit pleca, paslavē, bet jums, šķiet, prāts uz lieliem priekiem nenesas?
Jā, esmu spiests domāt arī par to, ko neesmu sasniedzis 25 gados. Esmu nostrādājis profesionāli tehniskajā arodskolā 17 gadu par meistaru un vecāko meistaru. Mans dzīves mērķis bija radīt tādu privāto profesionālās izglītības skolu, kur būtu gan teorētiskās, gan praktiskās apmācības vienviet (kā Vācijā, piemēram, ABC kompleksā). Gribēju izveidot to kopā ar sporta kompleksu, dzīvojamo māju, ražošanas prakses vietām un lai prakses laikā tiktu ražota kāda reāla produkcija pārdošanai. Bija tāds plāns, un es tiecos uz to. Nopirku pat zemi - 12 ha Ulbrokā. Ir izveidots ģenerālais plāns, bet nonācu pie secinājuma, ka nevienu Latvijā tas nopietni neinteresē, arī - Izglītības un zinātnes ministrijā (esmu runājis ar vairākiem ministriem). Negrib iedziļināties un saistīties ar šo problēmu. Diemžēl privātais sektors ar valsti neiet kopā. Līdz ar to uzņēmējam vienam pavilkt šo nastu ir par grūtu. Un, ja jāpiedalās konkursos ar valsts profesionālajām skolām uz pilnīgi vienādiem noteikumiem… Esmu iesaldējis savu ieceri, un tas ir bēdīgi.
Izklausās skaudri… Bet kas bija tas, kas lika veidot privātu mācību iestādi laikā, kad visapkārt bija pilns ar tehnikumiem, profesionāli tehniskajām vidusskolām, uz ko cerējāt? Vai tautiskais romantisms?
Pēc pamatskolas pabeigšanas laukos vasarā atbraucu uz Rīgu. Brālēns man bija sameklējis skolu tieši tur, kur tagad atrodas BUTS birojs, - 13. profesionāli tehnisko skolu. Viens gads mācībām bija par īsu, bet trīs gadus mācīties šķita par daudz, lūdzu, lai iekārto, kur jāmācās divi gadi. Direktora vietnieks solīja, ka tik vien būs jāskolojas. Izvēlējos galdnieka amatu. Kad 1. septembrī izrādījās, ka jāmācās būs tomēr trīs gadi, biju šokā - ko darīt: ņemt dokumentus ārā un braukt uz laukiem? Nolēmu: ja izmetīs, tad jau tikšu uz laukiem... Neizmeta! No 30 cilvēku grupas pēc trim gadiem mācības beidzām tikai desmit. Uzreiz mani ielika par arodskolas meistaru. Pēc diviem armijā pavadītiem gadiem, direktora vietnieces pamudināts, atgriezos arodskolā, kur nostrādāju par meistaru vairāk nekā desmit gadu, pēc tam trīs gadus par vecāko meistaru.
Pienāca 1991. gads. Sāka veidoties kooperatīvās sabiedrības. Nodibinājām kooperatīvu un sākām B kategorijas šoferu apmācību. Ļoti daudzi gāja mācīties - grupās bija cilvēku 30. Arodskolu Lāčplēša 125 likvidēja un pievienoja blakus esošajai skolai. Ko darīt? Izvēlējos turpināt darbu savā kooperatīvā.
Vieni no pirmajiem Latvijā iesākām bezdarbnieku apmācību un profesionālo apmācību kā privātā izglītības iestāde. Pirmie bija metinātāji.
Un izveidojāt BUTS. Ko vārds nozīmē?
Tas ir vienkāršs burtu salikums. Sākumā bijām trīs dibinātāji, pēc tam viens virzīju darbu uz priekšu. Mērķis bija uzsākt veidot tādu privāto profesionālo izglītību, kādu esmu iedomājies. Ja cilvēks atnāk mācīties, mums vajadzētu viņu sagatavot gan teorētiski, gan praktiski līdz tādam līmenim, lai, aizejot pie darba devēja, viņš būtu pilnīgi gatavs patstāvīgi strādāt. Agrāk, kad arodskolas sūtīja audzēkņus praksē, viņi ne vienmēr darīja, kas bija programmā paredzēts, bet to, ko vajadzēja.
Kā zinājāt, ka izdomātais ceļš ir vispareizākais?
Nebija jau tā, ka darījām visu, kas ienāca prātā. Bijām gan Zviedrijā, gan Somijā, gan uz Vāciju braucām, skatījāmies, kāda tur ir apmācības sistēma, psiholoģija.
Kas ārzemēs bija tas brīnums, ko gribējāt šeit ieviest?
Neko jaunu tur neieraudzījām. Tas modelis, kas agrāk bija ieviests profesionālās apmācības sistēmā, bija ļoti labs. Vajadzēja tikai šo to atmest, mazliet pielabot, un tas labi darbotos.
Kāda ir mūsu izglītības jomas ierēdņu kļūda? Viņiem nav priekšstata par sistēmas veidošanu. Aizbrauc uz vienu valsti, paskatās: «Ai, cik tur labi organizēts!» Aizbrauc uz otru valsti: «Cik tur brīnišķīga apmācība!» No viena, no otra kaut ko saskatās, bet ierēdņiem nav mugurkaula, nav sava viedokļa par to, kādai jābūt profesionālās izglītības sistēmai Latvijā. Neesmu sastapis nevienu, kam būtu redzējums, kādai jābūt attīstībai uz 20 gadiem profesionālajā apmācībā.
Bet ir taču arī, ar ko jūs esat apmierināts?
Esmu apmierināts, ka esam izveidojuši gana modernu nepieciešamo materiālo bāzi Meža ielā 7 - metināšanā, autoapmācībā, galdniecībā, celtniecībā. Bet gribēju veidot materiālo bāzi visās profesijās. Visās nevaram ieviest, jo nav pieprasījuma. Latvijā nav tādas ražošanas.
Latvijā izglītība kļuvusi par vājāko posmu. Kāpēc nav gaismas tuneļa galā?
Agrāk cilvēki profesionāli izauga, sākot no pamatiem, kāpa pa pakāpienam. Lai es tiktu par direktoru, man vispirms būtu jābūt par meistaru, tad par direktora vietnieku jāpastrādā. Un tikai tad varbūt piedāvās augstāku plauktiņu. Bet šobrīd ieliek, piemēram, no laukiem uzreiz par ministru… Arī mums firmā, lai dabūtu direktora vietnieku mācību darbā, ražošanā vai reģionālo, filiāles vadītāju, ir problēmas. Vienkārši nav atbilstošu cilvēku. Ja arī kāds pēc izglītības un spējām it kā atbilst, tad profesionālo izglītības sistēmu nesaprot. Pusgadu jāmāca, lai to saprastu.
Diezin vai Latvijas uzņēmējs var uzminēt, kādu speciālistu viņam vajadzēs pēc diviem trim gadiem, jo pasaule ir dinamiska? Varbūt apmācība veidojama pēc jūsu sistēmas parauga - ko ievajagas, to ņem un ātri sagatavo?
Tagad jau tā ir - ja uzņēmējam vajag kādus speciālistus, viņš var to pieteikt Nodarbinātības valsts aģentūrā, un tiek veidota bezdarbnieku grupa apmācīšanai. Bet uzņēmumam pēc tam šie cilvēki ir jāpieņem darbā ar virkni noteikumu, un darba devēji negrib saskarties ar šo nastu. Otrs ceļš - uzņēmējs pieņem darbā neprofesionāļus un sūta viņus apmācīt. Mēs apmācām ļoti daudz bezdarbnieku, izmantojot arī kuponu sistēmu.
Tagad jau pāris gadu Latvijā mēģina iedzīvināt duālo jeb darba vidē balstītu profesionālās apmācības sistēmu, kur pusi laika apmācāmie pavada teorētiskās nodarbībās, otru pusi - uzņēmumā. Vai šī būs panaceja arī Latvijai?
Bijām ar direktoru aizbraukuši uz Vāciju papētīt, kā darbojas duālā jeb darba vidē balstītā sistēma. Izrādās, ka tā ir diezgan sarežģīta un pašiem vāciešiem lāgā nepatīk. Daudz nianšu. Viens māca teoriju, pēc tam sūta pie otra praktiskajās apmācībās kādā lielā, piemēram, celtniecības kompānijā, nozaru asociāciju veidotajā bāzē. Pēc apmācībām eksāmenu pieņem neatkarīga komisija un piešķir kvalifikāciju. Ja arī speciālists pēc tam neatnāk uz uzņēmumu strādāt, valstī jau viņš paliek. Vācijā visi darba devēji maksā īpašu nodokli par speciālistu sagatavošanu - neatkarīgi no tā, pasūta darbinieku apmācīšanu vai ne.
Arī Latvijā gribēja ieviest, bet, kā veidoja neatkarīgās komisijas, arodskolām šī sistēma sāka nepatikt, jo ļoti zems izrādījās arodskolu absolventu sagatavotības līmenis. Puse vai vairāk no viņiem nonāk bezdarbnieku rindās.
Kāpēc?
Kurš darba devējs grib ņemt praksē darbā audzēkni, par kuru gan jāmaksā nodokļi, gan jāuzņemas ļoti daudz atbildības? Turklāt no ražošanas jāatrauj cilvēks, kas viņus apmāca. Kam tas vajadzīgs, un kam der? Uzskatu, ka pieaugušo apmācība ir viens modelis, bet arodskolas apmācība ir pavisam cits modelis, un abus nevajadzētu kopā saistīt. Latvijā viss saistīts kopā, un līdz ar to iznāk ķīselis.
Privātajām mācību iestādēm nevajadzētu konkurēt ar valsts iestādēm - arodskolām. Finansējums, vai audzēknis iet uz privātajām vai valsts iestādēm, ir vienāds, bet arodskolām telpas tiek finansētas no izglītības sistēmas, daļēji tiek segta elektrība, apkure. No bezdarbnieka apmācībai valsts dotās naudas arodskola maksā pasniedzējam algu, bet pārējais ir viņu tīrie ienākumi. Mēs, privātie, maksājam pilnīgi visu - gan nodokļus, gan par elektrību un citiem resursiem - uz apmācāmā rēķina.
Varbūt tad vajadzētu, lai valsts arodskolas māca jauniešus, bet ar pieaugušo tālākapmācību nodarbojas privātās mācību iestādes, kas varbūt to veic ātrāk un efektīvāk?
Pieaugušajiem cilvēkiem, saliekot kopā ar mazgadīgo auditoriju, bieži rodas neērtība tādā skolā mācīties. Mums zināmi vairāki piemēri, kad vecāki bezdarbnieku kursos negribēja iet mācīties uz to skolu, kur mācās viņu bērni, jo viņiem ir vienkārši kauns. Kauns atzīt, ka viņi ir bezdarbnieki un iet mācīties.
Mēs jau 25 gadus strādājam ar pieaugušajiem. Esam vieni no pirmajiem, kas Latvijā to iesāka, un ir uzkrāta milzīga pieredze. Nekad nestrādātu ar nepilngadīgajiem. Viņiem ir pilnīgi cita psiholoģiskā uztvere. Mūsu pasniedzēji ir sagatavoti darbam ar pieaugušajiem. Te nāk visādu kategoriju bezdarbnieki. Ar dažādām problēmām. Un mēs mākam ar viņiem strādāt. Arodskolu pasniedzēju kontingents ir tendēts uz citu auditoriju.
Iepriekš profesionāli tehniskajās skolās, par vispārizglītojošajām skolām nemaz nerunājot, ar Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansējumu sabūvētas sporta zāles, profesionālajām skolām mācību cehi. Bet vai būs, kas visās tajās skolās mācās un to visu efektīvi izmantos?
Pie ES fondiem valsts skolas tiek klāt, var sapirkt modernās iekārtas. Mēs pie šīs naudas netiekam, jo - esam privātā mācību iestāde. Bet, ja mums ir tāda pati akreditēta programma, vajadzētu būt vienādām tiesībām piekļuvei valsts, ES fondiem. Ar ko mēs sliktāki par arodskolu, ja spējam projektus realizēt?! Tad arī mēs visādas iekārtas liktu. Mēs, privātie, uz tām nesēdētu, bet nodarbinātu. Varam kaut naktī apmācīt!
Varbūt tad vajag grozīt likumus, lai arī privātie varētu piedalīties un veidot konkurenci valsts skolām, un tās arī būtu spiestas domāt, lai dārgās telpas nestāvētu tukšas un darbgaldi dīkā?
Mums vēl ir stagnātiskā domāšana. Ja gribētu jaunu domāšanas veidu ieviest, teju visi no darba būtu jāpadzen, revolūcija jātaisa. Kā ierēdnis var pateikt, ka mums ir dārga programma un ka nesūtīs pie mums apmācāmos? Par maizes kukuli tā varbūt var pateikt, bet izglītības iestādes mācību programmu vajadzētu izvērtēt kādai komisijai, ekspertu grupai - lēti vai dārgi. Daļa cilvēku ir iegājuši rutīnā, iesūnojuši. Līdz ar to attīstība izpaliek. Arodskolām būtu jāiet savs ceļš, nevis jāķer viss pēc kārtas, arī bezdarbnieki, lai tikai novirzītu finanses arodskolām, lai tās mākslīgi uzturētu uzbūvētās ēkas, kā tagad notiek.
Vai tomēr dažu mēnešu ilgās profesionālās apmācības nav par īsām, lai ko labi apgūtu?
Vācijā, piemēram, tādas programmas kā pie mums māca gadu pusotru, mēs - trīs mēnešus. Vajadzētu bezdarbnieku mācīt gadu. Bet pie mums valsts negrib tik ilgi finansēt šo programmu - par dārgu un pārāk ilgi.
Kā vērtējat uzņēmējdarbības stāvokli Latvijā? Vai uzņēmēji var droši atrotīt piedurknes biznesa attīstībai?
Lielākā daļa uzņēmēju šodien ir ļoti grūtā situācijā. Galvenā problēma - nomaksāt nodokļus un samaksāt algas. Tiem, kas strādā ar ārzemju kompānijām un ir produkcijas noiets ārpusē, ir drusku vieglāk. Bet tiem, kas strādā tikai vietējā tirgū, ir ļoti bēdīgs skats. Piemēram, Valkas pusē, Latgales reģionā. Tur ir šausmu lietas. Nav maksātspējīgi. Ja būtu vieglāka piekļuve ES fondiem, kas vērsti uz apmācību, varbūt tad būtu labāk. Un tur jau negrib īpaši sūtīt uz apmācībām, piemēram, celtniecībā, kur strādājošajam jābūt 2. profesionālajam līmenim. Ja sezonas sākumā dabū objektu, tad savāc cilvēkus. No kurienes? No ielas un vārtrūmēm, jo pastāvīgi noturēt cilvēkus nav iespējams - jāmaksā taču alga. Bet, ja nav pasūtījumu, par ko maksāsi? Jāatlaiž no darba.
Un kā vērtējat nodokļu politiku?
Valstij vajag naudu, tā domā, kā uzbliezt lielākus nodokļus. Gan īpašuma, gan akcīzes nodokli. Par elektrību jāmaksā lielas summas! Mums, mācību iestādei, Ulbrokā pieder vecs grausts. Lai sakārtotu, jāiegulda ļoti daudz naudas. Nevaram atļauties. Bet mums jāmaksā īpašuma nodoklis, kā jau Pierīgas zonā, 2000-3000 eiro gadā… Lai arī neizmantojam. Neskatās, kādā stāvoklī ir ēkas. Tas nav normāli.
Latvijā ir viens no augstākajiem ēnu ekonomikas rādītājiem - 23,6% no IKP (Eiropas Savienībā - vidēji 18%). Kādu te redzat risinājumu?
Ļoti vienkārši. Piemēram, mēs nevaram nemaksāt nodokļus. Godīgi maksājam visus nodokļus par visiem darbiniekiem. Ja pieķertu negodīgumā, mēs nedrīkstētu piedalīties nevienā valsts pasūtījumā.
Kas ir tas, ko jūs gribētu, lai jaunā valdība izdara turpmākajos divos gados?
Pirmkārt, man gribētos, lai privātajām izglītības iestādēm ļautu pieeju ES fondiem līdzīgi kā valsts izglītības iestādēm. Otrkārt, mēs esam gatavi strādāt pēc darba devēja pieprasījuma. Esam gatavi mācīt jebkurā sfērā, lai tikai būtu pieprasījums. Strādājam pēc Ministru kabineta noteikumiem. Apmācām darba drošībā, ugunsdrošībā. Akreditējam programmas, ejam pie darba devējiem un apmācām viņu darbiniekus. Mēs diemžēl nenosakām izglītības attīstības stratēģiju. Gribētu, lai valsts vairāk uzticētos un uzticētu mums.
Vai profesionālās apmācības bizness ir tik pelnošs, ka tik daudzi tajā metas iekšā?
Ja nevarētu nopelnīt, neietu šajā biznesā. 25 gadus nostrādājis, nevaru raudāt, ka nevar nopelnīt. Bet ir problēma attīstīt šo biznesu. Esošās sistēmas ietvaros attīstīties ir ļoti grūti. Nav valstij ilgtermiņa redzējuma izglītības jomā. Valsts attieksme ir drīzāk nomācoša.
Tad varbūt jārunā ar megafonu Lāčplēša ielā ļoti skaļi vai jāiet nolobēt?
Šodien nezini, pie kā ir vērts iet.
Kur tad cerība un optimisms?
Vispār jau es nekad nemetu plinti krūmos. Ja man būtu vairāk līdzekļu un iespēju, joprojām gribētu pilnībā īstenot savu sapni par ideālo profesionālo izglītību pieaugušajiem.