Arī latviešiem vajag!
Politiski represēto Siguldas nodaļa apvieno Siguldas pilsētu, pagastu, Allažu un Mores pagastu, kopā pulcējot vairāk nekā 300 biedru. «Citos novados represēto biedrības nav tik lielas. Katru gadu rīkojam 25. marta un 14. jūnija atceres pasākumus, braucam uz politiski represēto salidojumu Ikšķilē. Bet mūsu galvenais veikums saistīts ar piemiņas akmens uzstādīšanu Tomskā un šogad - arī brauciens uz Karagandu,» stāsta nodaļas vadītājs Juris Ivars Čivčs.
Ideja par piemiņas akmens uzstādīšanu pieder represēto Siguldas nodaļas pārstāvim Kārlim Bērziņam. «Izdomāju, ka pēc 60 gadiem vajadzētu aizbraukt uz vietu, kur esmu audzis - Tomskas apgabala Kargasokas rajona Kazaļcevu,» stāstu sāk K. Bērziņš. Tas bijis vēl 2008. gadā, kad Bērziņa kungs kādā svecīšu vakarā aicinājis braukt līdzi arī citus represētos. Tad visi piekrituši - noteikti brauks. «Beigās no lielā gribētāju pulka braucēji palikām trīs.» Pazīstamu gan tur vairs neesot - pie kā lai brauc? «Nospriedu, ka jāaizraksta vēstule pagasta vecākajam. Aprakstīju, kas esmu, kāpēc vēlos braukt. Uzrakstīju savu tālruņa numuru, aizsūtīju. Paiet mēnesis, divi - ziņu nav,» atceras Bērziņa kungs. «Tad kādu rītu ap septiņiem zvana: «Eto Latvija?*» Zvana pagasta vecis! Sarunājām, ka varu braukt.»
Bērziņa kunga tēvs savulaik dēlam uzdevis par pienākumu - ja kādreiz liktenis iemet tajā pusē, lai sameklējot bijušo kolhoza priekšnieku. Latvieši par viņu labi atsaukušies, un tēvs lūdzis pateikt paldies. Taču sazvanītais pagastvecis tādu cilvēku nepazina. «Internetā caur kādu sabiedrisko organizāciju, kas pēta politisko represiju vēsturi, atradu kolhoza priekšsēdētāja fotogrāfiju. Sazinājos ar šīs organizācijas vadītāju Valentīnu Zarubinu. Dabūju zināt, ka tas cilvēks jau miris un tēva lūgumu izpildīt nevarēšu,» stāsta Kārlis Bērziņš. Bet no Valentīnas Mihailovnas Bērziņa kungs esot uzzinājis, ka Tomskā atrodas Krievijā vienīgais Politisko represiju vēstures muzejs, ko turklāt finansē no valsts budžeta. Kad aizbraucis uz Tomsku, viņam izdevies muzeju apmeklēt. «Tas atrodas galvenajā - Ļeņina ielā. Izejot no muzeja pagalmā, skatos - stāv smuks piemineklis boļševiku terora laikā nobendētajiem. Blakus piemiņas akmeņi kalmikiem, igauņiem, poļiem. Bet latviešiem nav! Braucot mājās, domāju - tāds ir jāorganizē!»
Tiek sagaidīti ar izpratni
Atgriežoties Latvijā, Kārlis Bērziņš aicinājis ziedot līdzekļus pieminekļa izveidošanai. Vispirms izgatavota piemiņas plāksne, bet siguldieši ar to nav bijuši mierā - vēlējušies īstu akmeni. Finansējums piemiņas akmenim nācis no Bērziņa ģimenes, arī ziedotājiem, bet līdzekļus ceļa izdevumiem piešķīrusi Siguldas novada dome. Tā 2011. gada 27. augustā Kārlis Bērziņš ar domubiedriem devās ceļā uz Tomsku. Akmeni veduši ar busiņu. Tas bijis grūts brauciens, taču par grūtībām siguldieši nerunā. Atklāšanā piedalījies pilsētas mēra vietnieks, vietējie iedzīvotāji, trīs mācītāji. Kārlis Bērziņš uzsver iedzīvotāju attieksmi: «Viņi atzīst, ka Latvija ir okupēta. Ar vietējiem, uzstādot šos pieminekļus, nav bijušas ne mazākās domstarpības, viņi pareizi izprot šo lietu.» Kārlis Bērziņš ir lepns par paveikto. «Tas ir ļoti nozīmīgs veikums,» uzsver Juris Ivars Čivčs.
Šogad pieminekli politisko represiju upuriem Karagandā uzstādīja kazahi - Kārlis Bērziņš nolēma, ka piedalīsies šai notikumā. «Spaskas nometnē tika turēti aptuveni 800 tūkstoši cilvēku. Tā Padomju Savienībā bija viena no lielākajām līķu fabrikām, kurā cilvēkus nogalināja bads, sals un slimības. Tur tika norakti 36 tautību pārstāvji, starp tiem 1074 latvieši. Japāņi pirmie tur uzlika pieminekli, pieminekļi ir arī korejiešiem, frančiem, itāļiem, vāciešiem. Īsu brīdi tajā nometnē atradās arī mans tēvabrālis, tāpēc pieteicos braukt. Pierunāju līdzi braukt Anitu Mellupi, Ainu Platonovu. Delegācijā bijām astoņi cilvēki. Maija beigās izbraucām, pirms Jāņiem atgriezāmies,» stāsta K. Bērziņš.
Vārds skan kā mūzika
«Mūsu delegācijas pavadīšana un sagaidīšana atgriežoties bija viens brauciena no skaistākajiem mirkļiem. Cilvēki nāca ar ceļamaizi, pavadīt nāca jaunie,» atzīst Anita Mellupe. «Brauciens bija ārkārtīgi garš - gandrīz 12 tūkstoši kilometru. Braucām ar busiņu. Ceļā piecas dienas - uz riteņiem 10 stundu ik dienu. Sākumā baidījos, ka nevarēšu izturēt garo ceļu,» atzīst Aina Platonova. Pēc atgriešanās no izsūtījuma pirmoreiz atkal uz Sibīriju Ainas kundze aizbraukusi 1970. gadā, šis bija viņas otrais brauciens. «Toreiz vēl mani kursabiedri bija dzīvi, šoreiz vairs nesastapu nevienu. Gribējās uz arodskolu aiziet, kur mācījos, uz rūpnīcu, kurā strādāju, bet viss mainījies. Vislabāko iespaidu atstāja Tomska - tur pat gaiss uzmundrina. Man pat zāles nevajadzēja lietot, šķita - gaiss ir tik viegls! Šis brauciens mani uzlādēja,» sajūtas raksturo Aina. Tomskā nolikuši ziedus pie pašu uzstādītā pieminekļa, tikušies arī ar Kargasokas rajona padomes pārstāvjiem, kurus uzaicinājuši apmeklēt Siguldu.
«Cilvēki Sibīrijā ir fantastiski! Savā Sibīrijas ciemā pabiju otrreiz dzīvē - pirmoreiz aizbraucu 2001. gadā. Puķes, skaistums, plašums - to vajag izjust. Kam vajag Ēģipti, tam - Ēģipti, man vajag Sibīriju! Neko vērtīgāku dzīvē pati sev, saviem bērniem un mazbērniem nevarēju izdarīt, kā atvest tās emocijas,» stāsta Anita Mellupe. Kaut toreiz no Sibīrijas viņa atgriezusies, būdama divus gadus veca, pēc tam allaž atcerējusies, ka vecmamma pieminēja vietu, kur Anita piedzimusi. «Inkina - man tas vārds skanēja kā mūzika. Starp citu, Inkina ir Tomskas apgabala ģeogrāfiskais centrs. Šis brauciens bija tik emocionāls!» saviļņojumu neslēpj Anita Mellupe.
«Kad mūsu delegācija atgriezās, sapulcējāmies kultūras namā - sanāca ap simt cilvēkiem, ne tikai represētie. Atbraukušie dalījās iespaidos, rādīja nofilmētos, safotografētos materiālus. Dalīja no Kalpaševas atvesto maizi. Tā mums visiem bija ļoti vērtīga tikšanās - arī no patriotiskā viedokļa,» uzskata Juris Ivars Čivčs.
*No krievu val. - Vai tā ir Latvija?