Lai arī visām trim meitenēm katrai ir savs auto, nolēmušas uz Cēsīm braukt ar vilcienu. «Kā studiju laikā. Atcerējāmies, kā stāvējām tamburā un no pieturas līdz pieturai uztraucāmies, vai tikai neiekāps kontrole. Bija tik forši atkal iesēsties vilcienā. Nebiju ar to braukusi daudzus gadus.» Lai studentu gadu sajūtai piešķiltu uguntiņu, trim jaunkundzēm, kurām ap trīsdesmit, klāt piesēdušies studentiņi. «Kedās. Mugursomā maizīte un dūmdesa - viņi arī brauca uz mākslas festivālu Cēsīs, bet pēc tam viņiem bija sarunāts svinēt viena kursabiedra vecāku mājās netālu no Cēsīm.» Puiši aicinājuši meitenes pēc Bernsteina mūzikla doties svinēt ar viņiem kopā. Meitenēm līdzi uz mūziklu puiši nav varējuši iet, jo tik daudz naudas neesot. Taču bijuši gatavi ielavīties parka estrādē, lecot pār sētu. «Tas bija smieklīgi un tik forši! Atcerējāmies, kā pašas savā laikā ar kursabiedriem štukojām, kā tikt uz Imantdienu koncertu. Mēs bijām pieci, bet naudas pietika tikai trim biļetēm,» Renāte smaida. Vilcienā iegūtie jaunie draugi meitenes pavadījuši līdz estrādei un solījušies gaidīt turpat netālu parkā uz soliņa. «Smējāmies, mēs taču trīsdesmitgadnieces. Prasījām, kur visas viņu vecuma meitenes? Grilējas jūrmalā vai strādā, - viņi teica.»
Liels bijis Renātes un draudzeņu pārsteigums, kad vēlu vakarā pēc mūzikla parka estrādē puiši norunātajā vietā viņas patiešām gaidījuši. Ar šampanieti. «Krīze aizmirsās! Mēs taču esam trakas - sēžam pusnaktī uz soliņa Cēsīs ar nepazīstamiem puišiem, kuri par mums desmit gadu jaunāki, un dzeram no kakliņa šampanieti.» Notikums viņu izsitis no rutīnas un stresa. «Reizēm der vienkārši ļauties dzīvei, nevis stresot un meklēt problēmas,» Renāte saka. Studentu ballītē bijis jauki. Nākamajā dienā kopā devušies ar vilcienu uz Rīgu.