Satiekoties ar bijušajiem skolēniem, tiek šķirstīti melnbaltu fotogrāfiju albumi, viņi dalās atmiņās un atkal atgriežas izjūtās, kad skanēja skolas zvans. Dzīves vērtību un zināšanu pamatus Ligita Režais ir likusi daudziem rīdziniekiem. Kaut gan pāri astoņdesmit un kaites liek sevi manīt, viņa joprojām cenšas dzīvot iespējami aktīvi. Zinātkāre un ziņkārība esot Ligitas virzītājspēks. Tas liek nepadoties.
Tikai nestāvēt uz vietas
Ar Ligitu Režais iepazīstamies pirms gada, kad viņa stāsta par darbošanos Kristapa Upelnieka fondā, kalpojot kā lielisks piemērs tam, ka pat sirmā vecumā var būt noderīgs kādam, kurš ir vēl vecāks un vārgāks.
Fondu 1989. gadā dibinājusi ASV dzīvojošā latviešu ārste, Ligitas klasesbiedrene Lauma Upelnieks-Katis. Toreiz tā bija bijušo Valsts paraugpamatskolas (tagad 49. vidusskola) klasesbiedru tikšanās Rīgā, kas mainīja Ligitas turpmāko dzīvi - pēc aiziešanas pensijā viņa kļuva par fonda brīvprātīgo, kas palīdz vecajiem, vientuļajiem. Pirms gada Ligita teica: «Mūsu vecumā daudzi sēž uz krāsns un gaida savas beigas. Bet mums nav laika sēdēt un gaidīt beigas, mums jāpalīdz tiem, kas mūs gaida.»
Fonda darbību atbalstījis Rīgas 49. vidusskolas direktors Liepiņš, par kuru Ligita joprojām teic atzinīgus vārdus. Šajos gados ar ārzemēs dzīvojošo latviešu ziedojumiem materiāli un ar fonda brīvprātīgo sirds darbu emocionāli balstīti vairāk nekā 90 invalīdu, arī tādu, kas vecāki par 80 gadiem. Nu Ligitas kundzei pašai ir pāri astoņdesmit, bet viņa joprojām jūtas atbildīga par septiņiem aprūpējamajiem, tiesa, nu viņai krietni palīdz dēls Raitis un mazdēls Reinis. Bet viņa aktīvi prāto, ko vēl fonda labā varētu padarīt.
Nesen ar Senioru Dienu Ligita izbraukāja Lietuvu, aktīvi ceļoja tepat pa Latviju: «Klibodamas, bet ar draudzeni izstaigājām Andrejostu un Spīķerus.» Mūža abonementu, kas kā sirdslieta uz mūžu mantota no tēva, Ligita izņēmusi teātrī - Dailītē 6. rindā. Uz teātri viņa iešot, kamēr vien varēšot. Seniore nekurn par gadiem. «Kaut tramvajā iekāpt vairs nevaru, es nesūdzos, jo citi arī nevar.» Taču, lūgta raksturot to savu būtības daļu, ko nav mainījis gadu skaits, Ligita kļūst domīga: «Es nevaru iedomāties, ka man jāstāv uz vietas.»
Minūte roku uzlikt
Kas ir skolotājas Režais dzīves galvenais ieguvums? «Man laimējies satikt labus, gudrus, sirsnīgus cilvēkus,» viņa saka. Viens no tiem bijis Rīgas 82. septiņgadīgās skolas direktors Ivars Paunis, kurš ar personisko paraugu iemācījis, kā mīlēt skolu un to savienot ar stingrām prasībām. «Viņš man mācīja galveno: «Ja bērniem liekat nākt uz kādu pasākumu pulksten divos dienā, atcerieties - pašiem tad jābūt skolā piecpadsmit pāri vieniem! Minūte roku uzlikt jāatrod katram! Tad arī divos varēsiet pasākumu sākt.» Līdz pat šai dienai uz katru pasākumu eju pusstundu ātrāk. Kādam vienmēr ir jāsagaida,» norādot, cik svarīga jebkurā jomā, bet jo īpaši pedagoģijā, ir personiskā attieksme, saka Ligita.
«Tagad skolā viss ir pa e-pastu, internetu, un mēs brīnāmies, cik slikta ir disciplīna. Es saprotu - jaunajai tehnikai ir sava vieta, bet vai drīkstam pazaudēt personisko kontaktu ar bērnu, ar bērna vecākiem, vecvecākiem?» retoriski vaicā Ligita Režais. Arī to direktors Paunis skolotājai ielicis pašos pamatos: ja izglītībā grib ko panākt, tad jāsaņem kopā visi spēki - vecāki, vecvecāki un skolotāji.
Ligitas dzīve metusi daudzus kūleņus. Pie direktora Pauņa viņa sākusi strādāt 1949. gadā. Pēc pāris gadiem Proletāriešu rajons sācis celt jaunu skolu pie Teikas - Pauni ar visu skolu bija paredzēts pārcelt uz to. Tie bijuši gadi, kad neviens daudz neprasījis - pārcēluši, un viss. Arī Ligita no saviem darbiem pati nekad projām nav gājusi, tikai pārcelta. Rudenī skolai bija jāsāk strādāt, bet direktoru ņēma un pārcēla darbā uz ministriju, un Ligitu iecēla viņa vietā. «Viņiem bija jādabon kāds, kurš šiverē, iet pēc galdiem, krēsliem. Man bija jābūvē skola,» secina Ligita. Par būvēšanu zināšanas gan bijušas trūcīgas, bet Paunis nācis ar padomiem. Un... Pats pēc gada jau bijis atpakaļ jaunajā skolā kā direktors.
Lai kāds kādu gaidītu
Reiz darba gaitu sākumā Ligita dzirdējusi, kā skolotāji runā par talismaniem. «Un es bez vajadzības iestājos sarunā, ka man arī ir talismans. Kas par talismanu? Iebāzu roku kabatā un izvilku zaļu pogu. Vispār pogu atrast ir laime. Teicu, ka man tieši šī zaļā nes lielu veiksmi,» atminas skolotāja un stāsta tālāk: «Ir 1. septembris 82. skolā. Eju uz klasi. Koridors. Pa kreisi durvis. Zvans. Dzirdu, ka dežurants durvis taisa vaļā. Un es ieraugu zaļu pogu! Caps! - ciet! Cik labi tai stundā jutos, jūs nevarat iedomāties!» smaida Ligitas kundze.
Stunda beigusies, un koridorā direktors sastapis jauno skolotāju ar nu jau divām zaļām pogām kabatā, apstājies, prasījis, kā stundā gājis. «Paldies, labi, poga palīdzēja. Vai tā nav liela lieta - direktora izpratne, kas tādam jaunam iesācējam skolā ir vajadzīgs?» Tie bijuši skaisti gadi, nesot līdzi visu labo, ko devis Paunis. Bet ko Ligita vēlētos tagad, sirmā vecumā? «Es gribētu, lai man nav tādu brīžu, kad nav ko darīt. Lai vienmēr ir, kur iet, ko darīt. Lai kāds mani gaidītu, un lai es kādu gaidītu.»