Taču lejupslīde ekonomikā turpinājās, peso vērtība pēc peldošā kursa ieviešanas pret ASV dolāru kritās daudz straujāk un krīze padziļinājās vēl vairāk. Starptautiskie aizdevēji brīdināja argentīniešus, lai tie pārtrauc drukāt naudu budžeta deficīta segšanai. Naudu drukāja gan valsts valdība, gan provinču valdības - apgrozībā bija 14 vietējās valūtas. Cenas Argentīnā būtiski pieauga, kas izraisīja plašus nemierus, kuros vairāki desmiti cilvēku gāja bojā. Argentīna grūtību kulminācijas brīdī 2002. gadā lūdza SVF piešķirt papildu līdzekļus, lai izkļūtu no krīzes un atdzīvinātu tās faktiski bankrotējušo banku sektoru. SVF savukārt pirms papildu naudas piešķiršanas noteica, ka Argentīnai vispirms pašai vajag ieviest kārtību savā saimniecībā.
Iemesli, kāpēc Argentīna nonāca tik bēdīgā stāvoklī, pamatā bija divi. Pirmais bija tās izvēlētais fiksētais valūtas kurss. Pēc ekonomikas teorijas lielām valstīm ar mazu atvērtības pakāpi, tādām kā Argentīna, optimāls ir peldošs valūtas kurss. Otrs - Argentīnas valdības nepārdomātā fiskālā politika - nespēja sabalansēt budžetu. Valsts apauga ar parādiem, ieņēmumi no eksporta parāda segšanai bija niecīgi. Zuda ticība Argentīnas spējai savus parādus atdot. Neviens vairs naudu neaizdeva, kā dēļ arī Argentīnai nācās lūgt aizdevumu SVF.