Pēdējās nedēļās ar cilvēktiesībām saistīti jautājumi uzjundījuši gan Latvijas, gan Anglijas sabiedrību. Abu valstu atšķirīgā pieeja cilvēktiesību koncepcijai kā tādai tik ļoti precīzi raksturo abu nāciju dzīvesziņu, ka radās vēlme dalīties savās pārdomās.
Anglijā milzīgu sašutumu izraisīja Britānijas Augstākās tiesas lēmums atļaut dzimumnoziegumu izdarītājiem lūgt pārskatīt to atrašanos dzimumnoziedznieku reģistrā 15 gadu pēc nozieguma izdarīšanas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmums atļaut cietumniekiem balsot parlamenta vēlēšanās. Šie lēmumi, izskatās, ir pēdējais piliens, jo jau agrāk publikas neapmierinātību izraisīja vairāki ECT lēmumi, kas aizliedza no Anglijas deportēt potenciālos teroristus, pamatojoties uz to cilvēktiesībām, kā arī pašu tiesnešu apšaubāmā kvalifikācija.
Britu premjerministrs Deivids Kamerons izdevis rīkojumu izveidot komisiju, kas izrevidētu Anglijas cilvēktiesību likumdošanu un tās lietošanu, kā arī institucionālo struktūru. Starp radikālākajiem priekšlikumiem izskan nepieciešamība izpētīt iespējas atteikties no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas vispār vai vismaz no Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas. Jau mērenākos toņos tiek domāts par jauna cilvēktiesības regulējoša likuma radīšanu, kas atsevišķa indivīda tiesības saistītu ar pienākumiem, kā arī mērķētu gan uz vietējās, gan Eiropas tiesu varas iejaukšanās likumdošanas procesā ierobežošanu.
Rezumējot - gan angļu sabiedrība, gan liela daļa politiķu nav apmierināti ar tiesu lēmumiem cilvēktiesību jomā, jo tie ir klajā pretstatā veselajam saprātam un sabiedrības lielākās daļas interesēm, un domā par iespējām koriģēt šo situāciju. Laikam visprecīzāk šo noskaņu izsaka Konservatīvās partijas deputāta Filipa Holobona citāts: «Sabiedrībai jau ir līdz kaklam šī cilvēktiesību likumdošana un tās izmantošana, kas aizstāv sliktu cilvēku tiesības, ignorējot labo cilvēku intereses.» Šķiet, kaut ko tādu Latvijā var izlasīt tikai anonīmos portālu komentāros, nevis dzirdēt no politiķu mutes.
Savukārt Latvijā jau vairākas nedēļas notiek diskusijas par jaunā tiesībsarga vadītāja posteņa kandidātiem. Tiesībsarga galvenie uzdevumi ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt valsts varas tiesisku un efektīvu īstenošanu. Līdz šim publiski maz pazīstamie vadītāja amata kandidāti Juris Jansons un Anita Kovaļevska jau nokļuvuši uzmanības centrā un paziņojuši par savām prioritātēm ievēlēšanas gadījumā. Politiskās partijas sākušas šovu un cīņu par sev tīkamākā kandidāta iedabūšanu amatā.
Atšķirībā no Anglijas vismaz līdz šim neviens publiski nav uzdrošinājies apšaubīt paša tiesībsarga institūcijas nepieciešamību vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu pamatotību Latvijas apstākļiem. Neesmu detalizēti pētījis visus tiesas lēmumus, bet daži no tiem ir pārsteiguši ar absurdi lielām kompensācijām par cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ir pilnīgi neadekvāti Latvijas šodienas ekonomiskajai situācijai un var radīt vēlmi piedzīvot paša tiesību pārkāpumu, kas nodrošinātu ievērojamu finansiālu ieguvumu.
Palasot dažus tiesībsarga atzinumus, drīzāk rodas iespaids, ka tiek risinātas problēmas, kas patiesībā nav sabiedrības nopietnās problēmas. Taču latviešiem vēsturiski nācies dzīvot pēc citu izveidotām ideoloģijām un sekot citu koncepcijām, un cilvēktiesības ir populāras mūsdienu Rietumu sabiedrībā. Protams, Latvija nav Anglija, un Latvijai atteikties no Cilvēktiesību konvencijas politiski nebūtu iespējams vai pat vajadzīgs. Toties ir iespējams mācīties no angļiem paļauties uz savu veselo saprātu par to, kas ir pareizs un labs sabiedrībai, nevis akli pakļauties svešumā pieņemtiem un pašu neievēlētu tiesnešu lēmumiem. Likumi un to lietošana ir līdzeklis labākai sabiedrībai, nevis pašmērķis.
Daži «eksperti» atļāvušies novērtēt, ka Romāns Apsītis esot bijis vājš tiesībsargs. Manuprāt, viņš ir bijis labs valsts patriots, kas cilvēku tiesības aizsargājis samērīgi ar Latvijas valsts attīstības stāvokli. Divdesmit neatkarības gados daudz kas nav izdevies, Latvijai ir daudz problēmu, un prioritarizēt cilvēktiesību jautājumus nav nekādas vajadzības kaut vai tādēļ, ka to lietojumam ir neviennozīmīgi rezultāti.
Manuprāt, šodienas Latvijas lielākā problēma ir nevis cilvēktiesības, bet individuālā pienākuma ideoloģijas vakuums. Joprojām tūkstošiem inertu cilvēku savas labklājības pamatu redz nevis paša uzņēmībā un darbībā, bet pārmērīgās gaidās no valsts. Tas rosina pārdomas par Latvijas nākotni un nepieciešamību pēc pasākumiem valstiskuma stiprināšanai.
*FC Blackpool finanšu direktors (Lielbritānija)