Latvijā mežs, kā arī tur dzīvojošie medību dzīvnieki, lielā mērā ir cilvēku daudzu gadu simtu saprātīgas darbības rezultāts. Mūsu interešu pamatā ir, lai dzīvnieku būtu tik daudz, cik atļauj vides bioloģiskā ietilpība. Attiecīgi dzīvnieku skaita zudumi nedrīkstētu kļūt ļoti lieli.
Kļūdains ir propagandētais viedoklis, ka medību saimniecība ir tikai nelielas pilsoņu daļas vaļasprieks un tā neko nozīmīgu valsts tautsaimniecībai nedod. Protams, medību saimniecība nekad Latvijā nedos tik lielu pienesumu kā mežsaimniecība, rūpniecība, lauksaimniecība, tomēr pareizi organizēta medību saimniecība vislielāko artavu valsts ekonomikai nedod tikai ar iegūtās produkcijas vērtību, bet stimulē daudzu nozaru līdzekļu apriti. Valstij ir izdevīgi grūtā brīdī saglabāt medību saimniecības pamatu - medību dzīvniekus. Visreālāk to izdara mednieki, sevišķi, ja viņiem finansiāli vai kā citādi palīdz valsts un sabiedrība. Tā bija pirmskara laikā, kad iznomāto valsts mežu nomniekiem - medniekiem - valsts palīdzēja ar saviem darbiniekiem nodrošināt dzīvnieku barošanu ziemā, pazemināja nomas maksas bargās ziemās, atļāva izmantot barības izaudzēšanai zemi utt. Valsts apmaksātie mežziņi un mežsargi organizēja un īstenoja plēsēju medības.
Patlaban vairs tā nav. Medniekam jāmaksā nomas nauda un jārisina arī visas pārējās ar medību saimniecību saistītās problēmas. Daudzi medību kolektīvi saprot un iegulda līdzekļus dzīvnieku piebarošanā, tomēr ne vien taisnīgāk, bet arī efektīvāk būtu, ja valsts bargās ziemās nāktu medniekiem palīgā. Arī neierobežojot lielo plēsēju medības ziemā. Ja mednieki pienākumus vairs nespētu vai negribētu veikt, mežs kļūtu arvien tukšāks, medības nebūtu mērķtiecīgas, mežus arī nenomātu. Tad, mežam paliekot bez uzraudzības, tajā notiktu nelikumīgas medības, kamēr vien kāds zvērs tur vēl vispār būtu.
Ar mednieku pūlēm pēdējās ziemās stirnu, staltbriežu, meža cūku populācijās dzīvnieku zaudējumi no bada nebūs lielāki par 10-20%. Bet, ja mežā ir saaudzēti vilki, lūši un klejo mājas suņi, zaudējumi var būt līdz pat 70-80%.
Bieži tieku dēvēts par vilku nīdēju (tas tā nav), bet ir jāsaprot, ka vilka kuņģa tilpums neļauj viņam apēst vairāk par 10 kilogramiem gaļas, lūša - četrreiz mazāk. Tikai novājējušie dzīvnieki ļauj plēsējam īstenot viņa dabisko asinskāri, tādēļ bargās ziemās jārūpējas par piebarošanu. Tas neprasītu miljonus. Palīdzība varētu izpausties gan pazeminātā nomas naudā, gan atļaujā medniekiem nocirst kādu apsi bez liekām formalitātēm. Senāk bija atļauta kāda baļķēna vai staba kārts nociršana turpat uz vietas, lai ierīkotu dzīvnieku barotavu.
Vairāk vēlams šajā darbā iesaistīt skolu jaunatni, piemēram, sagatavojot, savācot barību, iesaistot citos pasākumos - kaut vai uzaicinot medībās par dzinējiem. Bez paaudžu pēctecības nav cerības, ka ilgtermiņā izdosies izveidot bagātu medību faunu. Tādēļ jādod iespējas jaunietim, it sevišķi laukos, kļūt par legālu mednieku. Augsto maksājumu dēļ tas lielākajai daļai lauku jauniešu ir neiespējami. Novecojušā mednieku saime arvien mazāk būs spējīga veikt savus pienākumus. Var būt, ka daļa jauniešu ar izteikti spēcīgu interesi medīt, nespējot to darīt legāli, kļūs par malumedniekiem. Tā bija arī pirms 150 gadiem, kad latvietis nedrīkstēja medīt, bet to darīja nelegāli. Nelīdzēja pat relatīvi ļoti stingrā mežu apsardzība, jo tauta bija malu mednieku pusē.
Aicinu visus, kam rūp Latvijas medību faunas nākotne, mēģināt īstenot augšminētos priekšlikumus.
* Mežzinātņu doktors