Pirmā lielā banku krīze, ko piedzīvojām 5. Saeimas laikā, bija Bankas Baltija krīze. Ne Latvijas Bankai, ne Latvijas valstij nebija pieredzes šādu problēmu risināšanā. Līdz šodienai ir attīstījusies perfekta banku likumdošana, banku uzraugs ir nodalīts no Latvijas Bankas, ir izveidota neatkarīga uzraudzības institūcija. Krievijas krīzes laikā 1998. gadā sabrukums draudēja vairākām bankām, domāju, arī Krājbankai. Reāli krīzes situācijā nonāca Rīgas komercbanka, kuras viens no īpašniekiem bija Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). Turklāt situācija izvērtās tā, ka viens no bankas īpašniekiem bija gatavs zaudēt bankā 30 miljonus, bet tikai nesākt sanāciju. Latvijas Banka un Latvijas valsts tomēr darīja visu, lai novērstu visus šķēršļus, kas neļautu sākt bankas sanāciju.
Vai ERAB toreiz veica tīšus soļus, lai nepieļautu vienas no Latvijas bankām sanāciju?
Es atceros Saeimas plenārsēdi, kurā nācās mainīt Komerclikumu divos lasījumos desmit minūšu laikā. Atceros savu komunikāciju ar Latvijas Bankas pārstāvjiem, kuri interesējās, vai nevar labot likumu, kas dod ERAB iespēju atteikties no bankas sanācijas. Banka pēc darbības apturēšanas sekmīgi sāka darbību un darbojas arī šodien, tagad tā saucas - DNB. Tas ir labs piemērs, kā Latvijas valdībai un banku pārraudzības institūcijām ir iespējams iejaukties un panākt sabiedrībai labvēlīgu risinājumu.
Ko domājat par situāciju Krājbankas kraha sakarā?
Lai gan iepriekš bija visdažādākās runas, Krājbankas krīze parādījās kā pērkons no skaidrām debesīm. Tomēr ārkārtīgi precīzi nostrādāja FKTK situācijā, kad krīze jau bija atklāta un faktiski no tās vairs nevarēja izvairīties. Tomēr, skatoties uz notikumiem, kas attīstījās ārkārtīgi strauji, man rodas sajūta, ka Latvijas valsts amatpersonas rīkojās kā aktieri filmā, kuras scenārijs un režisora griba ir labi zināma. Krājbankas sakarā mazāki pārmetumi ir FKTK, kas tiešām nevarēja zināt prettiesiskus bankas amatpersonu lēmumus, šeit vairāk uzmanības ir jāpievērš drošības institūciju rīcībai.
Jūsuprāt, specdienesti «nogulēja» Krājbanku?
Jā, tieši tā es gribētu teikt - vajadzētu pasekot un paanalizēt specdienestu rīcībai šajā situācijā, jo tādas lietas nevar samilzt un notikt momentāni, tās nevar netikt nepamanītas. It sevišķi modriem bija jābūt, jau saasinoties situācijai ap airBaltic. Gan paša Antonova personība, gan airBaltic - tie ir riska faktori. Ir visdažādākās sazvērestības teorijas. Es piekrītu tiem cilvēkiem, kuri saka, ka Krājbanku varēja un vajadzēja glābt. Vajadzēja to pārņemt, līdzīgi kā to darīja Lietuva. Tā nav nekāda Snoras bankas filiāle, tā ir patstāvīga Latvijas Republikas kredītiestāde, kuras problēmas vajadzēja atrisināt, vēl jo vairāk, ka šīs problēmas kļūst sistēmiskas gan airBaltic skarā, gan bankas izvērstā tīkla kontekstā, gan ņemot vērā situāciju, kas saistās ar Pasažieru vilciena konkursu.
Krājbankas apstāšanās ir izsaukusi diskusiju, ka Latvijā ir bankas, kuru darbība nemaz nav vēlama, kas apkalpo tikai nerezidentus un nav vajadzīgas.
Nav labu un sliktu banku. Balstoties uz cilvēka reputāciju, kā zināms, ir iespējams neizsniegt licenci bankas darbībai. Bet Latvijas krājbanku nopirka Lietuvā - ES valstī - reģistrēta banka, kas izveidoja savu meitasbanku Latvijā. Pieņemu, ka neviens nebūtu izsniedzis bankas dibināšanas licenci Latvijā Antonova kungam personīgi, lai gan apgalvot to nevaru. Tomēr tas ir lēts populisms, kad tagad runā par nerezidentu naudu, ofšoru naudu, līdzekļu iešanu cauri Latvijas bankām. Gribu uzsvērt, ka pašlaik šie jautājumi Latvijā tiek ļoti pilnīgi, skrupulozi un precīzi regulēti ar likumdošanas palīdzību. Nerezidentu nauda, kas glabājas Latvijas Bankā, Krājbankas gadījumā nospēlēja ļoti pozitīvu lomu, kas tagad ļauj atgūt cilvēkiem savus līdzekļus, jo daļa no nerezidentu naudas ir nonākusi Noguldījumu garantiju fondā - tie ir daudzi desmiti vai pat simti miljoni latu. Vajadzētu izvairīties no tāda populisma, kas kaitē Latvijas ekonomikai un banku sistēmai. Bankas un baņķieri nekur netiek mīlēti, bet bez banku devuma ekonomikā arī nekur neuztiek.