Slavenais ziloņu dresētājs, kas ieguvis augstākos apbalvojumus starptautiskos cirka festivālos Montekarlo, Romā, Briselē un Parīzē un apceļojis gandrīz visu pasauli, savām ziloņu meitenēm ir kā tētis. Viņš tās kopj, baro, ārstē, dresē un, kad draiskules saniķojas, dažreiz arī ieper: «Es viņas audzinu tāpat, kā audzināju savu tagad jau 26 gadus veco dēlu Ervīnu - ar dziļu mīlestību un tēva stingrību!»
Sonijs Frankelli ir ziloņu dresētājs ceturtajā paaudzē. Viņa dzimtai Vācijā pieder plašs dzīvnieku parks laukos starp Berlīni un Hamburgu. Parkā dzīvo 11 ziloņu, divas jūras lauvas, kamieļi, zirgi, antilopes, kaziņas. Frankelli iestudējis šovus ar ziloņiem un jūras lauvām. Rīgā viņš viesojas pirmo reizi. Te notiek starptautiskā cirka programma Madride-Berlīne-Rīga-Maskava.
Spēlē futbolu
Sonija mīļmeitiņas Kinja, Mala un Timba lēnīgi dīžājas stallī. Es gan pat ļaunākajā sapnī negribētu būt pele, kas patrāpījusies zem paceltas kājas, jo zilonis sver aptuveni trīs tonnas, ar snuķi tas var pacelt 150 kilogramu smagus priekšmetus! Brokastis ieturētas, desertā pasniegtais siens uzēsts, atnācēji nopētīti. Meitenes saliek galvas kopā un dudina kā īstas čaukstenes. Sonijs tikmēr stāsta: «Pie manis viņas nokļuva vēl kā sīkaļas no viena līdz pusotra gada vecumam (dresētājs paceļ roku līdz jostasvietai, rādīdams ziloņbērnu toreizējo lielumu). Malumednieki Āfrikas savannā nogalināja viņu vecākus, mazie bija lemti bojāejai. Mums laimējās, ka esam kopā.»
Dresētājs zina teikt, ka ziloņi savā pasaules uztverē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem. «Sākumā iepazīstināju viņas ar pašu mazo pasaulīti, tad ar apkārtējo vidi un pamazām sāku apmācīt.» Dresūras panākumi atkarīgi no ziloņa dabas: viens ir enerģisks un draiskulīgs, otrs - apķērīgs, trešais - paslinks uz mācīšanos, vēl kādam putniņi galvā.» Visvieglāk ziloni esot iemācīt spēlēt futbolu. To var izdarīt pat vienā dienā. Spēlējoties ar bumbu, spēks nav vajadzīgs. Lai iemācītu apsēsties, celties kājās un dejot, vispirms vajag uztrenēt muskuļus. Mazas būdamas, visas trīs viegli cēlās pakaļkājās, tagad Timbai to grūti izdarīt, un Sonijs viņu no šī pienākuma atbrīvojis. Dresētājs saka - lai mācītu ziloņus, ar viņiem jābūt kopā visu laiku, jo «milzīgie dzīvnieki tāpat kā klēpja sunīši alkst pēc uzmanības un mīļuma».
Ar kādiem gardumiem lielos dzīvniekus var iepriecināt? Izrādās, viņām vislabāk garšo banāni un - ticiet vai ne! - pretklepus ledenes, labi pie dūšas iet arī maize, āboli, sīpoli, burkāni. Siens, protams, ir ārpus konkurences.
Bez jūtām neiztikt
Mēness fāzes ziloņu garastāvokli neiespaido, bet pavasaris gan. Tad visām zilonenēm tauriņi vēderā. Atšķirībā no citiem dzīvniekiem ziloņi nepārojas ar kuru katru pretējā dzimuma pārstāvi. Te neiztikt bez jūtu ķīmijas. Frankelli dzimtas dzīvnieku parkā Vācijā dzīvojot divi ziloņu tēviņi - īsti brašuļi. Cīņā par stalto vīrišķu simpātijām vērojama pat greizsirdība. Diemžēl šīm trim ziloņjaunkundzēm bērnu vēl nav bijis. Īpaši nav paveicies Kinjai, kura pirms diviem gadiem neizstaigāja garo grūtniecības laiku - 22 mēnešus -, jo notika spontānais aborts.
Kad taujāju, kā var palīdzēt slimam zilonim, Sonijs attaisa lielu, zilu plastmasas čemodānu. Tajā kārtīgi salikti pirmās nepieciešamības medikamenti: «Es viņas izjūtu kā māte bērnus - pašsajūtu nosaku pēc acīm, kustībām, uzvedības. Vieglākos gadījumos ārstēju pats. Ja redzu, ka netikšu galā, saucu veterinārārstu.»
Garšo alus
Reiz redzēju televīzijas pārraidē, ka Maskavā ziloņiem dod šņabi. Kā vācu viešņas izturas pret alkoholu? Sonijs smejas: «Agrāk staļļos nebija apkures, un mans vectēvs aukstās ziemās gatavoja groku - tēju ar šņabi. Pa spainim uz ziloni, lai siltums turas iekšā. Man tādas vajadzības nav bijis, rau, cik šajā stallī silti radiatori! Taču viņām ļoti garšo alus, tas tiesa.»
Vai ziloņjaunkundzes ir laimīgas? Sonijs brīdi aizdomājas: «Varbūt ne te, kaut arī Rīgas cirkā ir normāli dzīves apstākļi. Patiesi laimīgas viņas ir vasarā mūsu parkā, kur var izbizoties pa lauku, plašo parku, dušoties upē un dīķos, kur ir plašums un brīvība. Taču mēs šeit būsim tikai pusotru mēnesi, tas viņām nav apgrūtinoši.» Vai Rīgas publika atšķiras no cirka skatītājiem Montekarlo? Sonijs ir atklāts: «Pirmajā uzstāšanās reizē Rīgā nobijos, man šķita, ka šeit skatītājiem nav humora sajūtas un viņi ir apmulsuši. Taču, kad pēc pirmā numura atskanēja ilgi aplausi, kontakts bija nodibināts! Manām māksliniecēm ļoti patīk aplausi, tad viņas pa īstam atraisās savos šova priekšnesumos.»