Tā sanācis arī ar opozīcijas prasību «Neo lietas» peripetiju dēļ atkāpties Iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei (JL). Sevišķi mazākuma valdības apstākļos tas var beigties visādi, tāpēc gan Mūrnieces demisijas jautājums, gan citas kaislības «Neo lietas» sakarā virmos vismaz visu nākamo nedēļu.
Būtu jauki dzīvot stabilā, atvērtā sabiedrībā ar augstiem politiskās kultūras standartiem, kur vārdi «politiskā atbildība» nebūtu tikai pret oponentiem izķērcams sauklis, bet arī katra politiķa paškritikas mēraukla, tomēr pagaidām Latvijā tā nav. Attiecīgi runas arī par L. Mūrnieces atkāpšanos dažkārt ir skumdinošas. Piemēram, premjera komentārs, ka viņa ir laba ministre, tāpēc demisija nav pieļaujama. Nu kas tas par standartu politiskajai atbildībai? Arī labam darba darītājam, ja gadījies pārkāpums, par to jāuzņemas atbildība. Cita lieta, ja argumentētu par vainas pakāpi, kas L. Mūrnieces gadījumā gluži līdz demisijai jau nu nepavelk. Jo diez vai viņai kāds operatīvi zvanīja un klāstīja nodomus kratīt žurnālistes Ilzes Naglas dzīvokli. Par to savās publiskajās runās pinās arī atbildīgi iekšlietu darbinieki. Acīmredzot viņi pat savā starpā nebija visu kārtīgi pārrunājuši un saskaņojuši, lai nebūtu pretrunu, kur nu vēl tramdījuši ministri.
Bet ja nu reiz par standartiem un atbildību, tad par ministra amatu, kur cilvēki nāk un iet, nopietnāka atbildība un standarti sagaidāmi, piemēram, no Valsts policijas priekšnieka, kurš šonedēļ paudis ļoti īpatnējus un pat bīstamus uzskatus. Katrā ziņā pilnīgi neatbilstīgus viņa amatam un tajā sagaidāmajai cilvēka izpratnei par tiesiskuma standartiem. Piemēram, ģenerāļa izteikums, ka Ilze Nagla pirmām kārtām ir pilsone un tikai pēc tam žurnāliste, ir juridisks kalambūrs. Kad, piemēram, Saeimas deputātu aptur par ātruma pārkāpumu, viņam neizraksta soda kvīti, bet vispirms lūdz Saeimai izdot tam atļauju, kas, kā zināms, ne vienmēr notiek. Jo, kamēr attiecīgā Saeima ir leģitīma, viņš ir deputāts ar attiecīgu imunitāti. Pat ja pēc būtības tā attiecīgajā gadījumā ir apstrīdama, ir zināma procesuālā kārtība, kā tas notiek. Tā arī žurnāliste Ilze Nagla ir žurnāliste arī pusdesmitos vakarā pēc darba, un likums sargā viņas tiesības neizpaust informācijas avotus cauru diennakti. Ja tiešām būtu spiedīga vajadzība un leģitīms iemesls, tad šo tiesību ierobežojums bija panākams ne jau ar durvju šķirbā iešautu kāju un ielaušanos.