Tāda ir līdzšinējā bilance Lielbritānijā pērn vasarā sāktajam Irākas kara izmeklēšanas procesam (Iraq War Inquiry), kur amatpersonu publiskā iztaujāšana sākusies dažos pēdējos mēnešos. Citiem vārdiem to varētu dēvēt arī par atbildības stundām tiem, kas pieņēma lēmumus par Lielbritānijas iesaistīšanos šajā izvēles karā, kas valstij prasījis 179 karavīru dzīvību.
Izmeklēšanas mērķis ir izvērtēt notikumus laikā no 2001. līdz 2009.gadam, kas skar lēmumus par iesaistīšanos karā 2003.gadā, karaspēka pienācīgu sagatavotību, konflikta gaitu un plāniem, ko darīt pēc karadarbības. Tā uzticēta valdības veidotai neatkarīgai piecu cilvēku komisijai pensionēta bijušā ierēdņa Džona Čilkota vadībā. Šī nav pirmā reize, kad Lielbritānijā tiek vērtēta valsts dalība Irākas karā, taču šis ir plašākais process un lielākā daļa sabiedrības no tā sagaida atbildi uz līdz šim tā arī skaidri neatbildēto jautājumu - vai Lielbritānijai bija tiesības iesaistīties šajā karā un vai militārais konflikts bija likumīgs?
Pirmajos divos publiskās iztaujāšanas mēnešos, kas seko komisijas vairāku mēnešu darbam ar dokumentiem, sarunām ar bojāgājušo tuviniekiem un Irākas kara dalībniekiem, uzklausīti gan Lielbritānijas tā laika vēstnieki ASV un ANO, gan augsta līmeņa militārpersonas, parlamentārieši, ministri, ierēdņi un premjerministra padomnieki. Tajā skaitā arī britu ārlietu dienesta juriste, kura, protestējot pret karu, pameta dienestu, un Ārlietu ministrijas jurists, kura norādi par kara nelikumību ministrs Džeks Strovs izlikās nedzirdam, kā arī ģenerālprokurors lords Goldsmits, kura viedoklis par kara likumību svārstījās. Bijušais britu vēstnieks ANO Džeremijs Grīnstoks publiskajā iztaujāšanā atzinis, ka Irākas kara likumība ir apšaubāma, un, atceroties savu darbības laiku Ņujorkā un notikumu attīstību tolaik Lielbritānijā, atklājis, ka vienā brīdī apsvēris pat iespēju pamest diplomātisko dienestu.
Ne tikai britu iekšējās kaislības, bet arī īpašās attiecības starp ASV un Lielbritāniju prezidenta Džordža V.Buša un premjera Tonija Blēra laikā uzmanības lokā nonāca dienā, kad komisijas priekšā februāra pirmajās dienās stājās T.Blērs. Tā bija pirmā reize, kad savulaik pasaules apbrīnotajam, jaunas vēsmas nesošajam politiķim, bet vēlāk tieši kara dēļ politisko norietu piedzīvojušajam T.Blēram publiski nācās skaidroties par savu rīcību. Sešās iztaujāšanas stundās, zālē klātesot bojāgājušo karavīru tuviniekiem, bijušais valdības vadītājs nenožēloja savu lēmumu un atzina, ka šodien rīkotos tāpat. Viņš pauda vienīgi nožēlu par kara raisīto šķelšanos sabiedrībā, taču joprojām paliek uzticīgs uzskatam, ka pasaule ir labāka bez Sadama Huseina.
Varētu jautāt - kāds mums Latvijā sakars ar šo? Ar to, ka arī mēs piedalījāmies šajā karā, valdības līmenī aktīvi atbalstījām kara sācējas ASV pozīciju un zaudējām vairāku karavīru dzīvības. Taču neviens un neko līdz šim Latvijā tā arī nav centies izvērtēt un atbildēt par pieņemtajiem lēmumiem. Tā ir tā lielākā atšķirība starp vecu demokrātiju Lielbritāniju un nenobriedušu demokrātiju Latviju. Ka nevērtējam savu rīcību un atbildību, ka nemācāmies no savām kļūdām.
Latvijai tā bija gana pazemojoša un sabiedrību šķeļoša pieredze, nemaz nerunājot par tuviniekus zaudējušo ģimeņu sāpēm, bet liekas, ka līdz ar sava karaspēka izvešanu no Irākas šo lappusi savā vēsturē esam aizvēruši uz mūžiem vai arī atstājuši tikai memuāru lappusēm.Taču tas ir bīstams ceļš, jo cilvēku atmiņa mēdz būt īsa un memuāri - selektīvi. Šķiet, ka viena no retajām vietām, kur vispār meklēts kaut kāds izvērtējums 2003.gada notikumiem, ir bijušo Dienas kolēģu grāmatā VVF.Vairas Vīķes-Freibergas politiskā biogrāfija, taču arī tajā skatījums uz to dienu notikumiem ir gana vienpusējs.
Mēs kā sabiedrība un jauna valsts tikai iegūtu, ja spētu politiski neitrāli un detalizēti iziet cauri lēmuma par Latvijas dalību Irākas karā pieņemšanas procesam 2003.gada sākumā. Irākas karš kā izvēles karš bija unikāls gadījums atjaunotās Latvijas brīvvalsts teju divdesmit gadu vēsturē un nav salīdzināms ar Latvijas dalību NATO operācijās Afganistānas, un tieši tāpēc tas prasa padziļinātu izvērtējumu. Ne jau, lai vēl kādas galvas ripotu, bet lai mēs paši stiprinātu savu trauslo demokrātiju, atbildību (ne tikai politisko, bet arī ierēdniecības) un valsti kopumā. Lai atkal un atkal nevarētu atsaukties uz kādiem ārējiem spēkiem, kas mūs vienmēr spiež vai mudina darīt kaut ko. Lai spētu atbildēt par saviem lēmumiem un rīcību, pat ja tie izrādās kļūdaini.