Lai arī pasaules finanšu tirgos atgūšanās no iepriekšējās krīzes sākās jau 2009. gada pavasarī, ar reālo ekonomiku viss izrādījies daudz problemātiskāk. Vērtējot gandrīz jau aizgājušo gadu pasaules tautsaimniecībā Eiropas kontekstā, varam runāt par nelieliem uzlabojumiem, taču vienlaikus rodas iespaids, ka atgūšanās no tā dēvēto trekno gadu uzdzīves sekām notiek visai nepārliecinoši. Pretējā gadījumā diezin vai eirozonas finansiālās stabilitātes sargs Eiropas Centrālās bankas (ECB) personā būtu izvēlējies piemērot vēl agresīvāku monetāro politiku nekā līdz šim, samazinot komercbanku depozītu likmes ECB un pagarinot ekonomikas stimulēšanas programmu saistībā ar dažādu finanšu aktīvu, to skaitā dalībvalstu parāda vērtspapīru, uzpirkšanu. Visu šo darbību mērķis ir sekmēt kreditēšanas attīstību, lai ar papildu naudas plūsmām ļautu ekonomikas ratam griezties ar lielākiem apgriezieniem nekā patlaban.
Runājot par pasaules ekonomikas attīstību, daudzi norādīs uz ASV piemēru, kur ne tikai vairs nenotiek finanšu sektora stimulēšana ar plaša mēroga vērtspapīru uzpirkšanu, bet pavisam nesen Federālo rezervju sistēma (FRS) pirmo reizi kopš 2006. gada palielināja arī dolāra bāzes procentu likmi, turklāt tiek paredzēts šī procesa turpinājums. Tas nozīmē arī dārgāku aizņemšanos, un tradicionāli šāda situācija tiek veicināta, lai padarītu tautsaimniecības attīstību sabalansētu un novērstu dažādu burbuļu veidošanos. Lai arī parasti procentu likmes palielināšana investoriem nepatīk un veicina negatīvas korekcijas biržās, šoreiz ASV gadījumā situācija pat ilgākā laika termiņā, visticamāk, izvērtīsies labvēlīgi un valsts kļūs par aizvien jaunu un jaunu investīciju gala mērķi.
ASV centrālā banka ar vienu šāvienu tikusi pie diviem zaķiem - gan vietējiem, gan ārvalstu investoriem parādot, ka pasaules lielākā ekonomika attīstās veiksmīgi un vienlaikus piesaistot liela mēroga investīcijas. ECB par naudas uzglabāšanu centrālajā bankā komercbankām ir noteikusi negatīvu procentlikmi, un tas veicinājis arī to, ka starpbanku tirgū bankas cita citai aizdod, faktiski piemaksājot, tad, piemēram ASV valsts un korporatīvo obligāciju tirgus ir kļuvuši par labu alternatīvu naudas izvietošanai.
Varam teikt, ka ASV gadījumā viena ekonomikas stimulēšanas programma ir nomainīta pret citu. Tikai šoreiz ar ārvalstu, tajā skaitā eirozonas, banku naudu. Eirozonai par to gan nevajadzētu apvainoties, jo, lielā mērā pateicoties tieši ASV FRS radītajai naudas lavīnai pasaules finanšu tirgos 2012. un 2013. gadā, izdevās atjaunot pieprasījumu pēc tādu iepriekš finansiālās grūtībās nonākušu valstu kā Spānijas un Itālijas parāda vērtspapīriem, tādējādi palīdzot novērst riskus attiecībā uz Eiropas monetārās savienības pastāvēšanu vispār. Tagad nauda plūdīs pretējā virzienā, un varam teikt, ka pasaule šobrīd nokļuvusi tādā kā apburtajā lokā, kur vienu finanšu injekciju programmu nomaina nākamā, turklāt risinājumi, lai attālinātu jaunu finanšu krīzi, kļūst aizvien inovatīvāki.