Ģ.Ēcis zina, ko grib panākt, un atļaujas. Atļaujas, piemēram, neizklaidēt. Atļaujas īsajā izrādē taisīt nekaunīgi garas pauzes un skatīties - pacietīs, iedziļināsies? Melnais strazds domāts tiem, kas vakaru zālē gatavi pavadīt, piepūloties un strādājot ar sevi, jo - darba smalko struktūru skatītāji, zālē reiz iegājuši, iepazīst pilnībā. Grib viņi to vai ne.
Izrāde šokē gribot negribot. Normunda Laizāna Rejs ienāk pa Nacionālā teātra Jaunās zāles durvīm, tām pašām, kas kalpo par vienīgo ieeju/izeju skatītājiem, pagriežas un aizslēdz tās aiz sevis. To, ka durvis patiešām ir ciet, režisors uzsver divkārt. Maz ticams, ka skaļo atslēgas mehānismu metāla durvīs būtu iespējams nedzirdēt klusinātajā izrādē, bet, kad darbība jau iešūpojusies, no teātra darbnīcu dzīlēm aiz spēles telpas iznirst divi izrādei «nepiederošie» - sieviete un vīrietis - un mēģina durvis atvērt. Tās neveras, un svešajiem nākas meklēt apkārtceļu, atkal nozūdot aizskatuvē. Paņēmiens, ko režisors lieto, strādājot ar skatītāja emocijām, ir vienkāršs un efektīvs, bet tā lietošanas konsekvence sajūsmina. Durvis tā arī paliks slēgtas līdz izrādes beigām, jo šis stāvoklis ne tikai palīdz radīt atmosfēru, bet arī vienā metaforā kondensē iestudējuma esenci. Nav izejas. Vienīgais ceļš pasaulē ir tas, pa kuru ienācām. Lai izlauztos ne bezcerīgās situācijas, durvis atkal jāatslēdz.
Par spīti tam, ko skatītājam šķiet apsolām izrādes tēma, Melnais strazds nav stāsts par noziegumu, kas saēd tēlu šodienas dzīvi. Traumas ir, tās neliek mieru ne šķietamajam upurim, ne pāridarītājam - Madaras Saldoveres Unai un Normunda Laizāna Rejam. Bet ne par tām stāsta izrāde. D.Harovers Melnajā strazdā nodarbojas ar sociālo lomu preparēšanu, cenšoties atklāt dzīvu cilvēku aiz uzlīmes «upuris» vai «pedofils». Viņa luga pakāpeniski atklāj te vienu, te otru, te trešo patiesību, liekot skatītājam izvēlēties, kura īstā, kuru sociālo lomu kuram varonim piemērot. Pedofils izvaro pusaudzi? Nimfete pavedina četrdesmitgadnieku? Plānots noziegums vai spēle pāraugusi nopietnībā?
Ģ.Ēcis piedāvā savu, konsekventāku versiju, lugas shematisko dalījumu vairākos lielākos etapos (tēlu versijās) sadalot sīkāk - ainās, nelielos enerģijas kamoliņos, kas atritinās un aizritinās dialogā starp izrādes varoņiem. Tās nav konkurējošas patiesības, bet viena, kas atklājas pretrunīgos tēlu iekšējos monologos - atmiņās, pārdomās. Savā veidā tas ir publisks psihoanalīzes seanss ar negaidītiem rezultātiem. Izrāde ir par mīlestību, kas kā ievainots zvēriņš met lokus scenogrāfa Ginta Gabrāna radītajā varoņu iekšējā telpā - tukšumā, kur bez sarunas partnera un atkritumiem - no ārienes varoņos ieviestiem svešķermeņiem, kuros nemitīgi pinas tēli - nekā cita nav.
Izrāde piedāvā lieliskus aktierdarbus. M.Saldovere un N.Laizāns tēlos ierakstījuši brīžam šķietami pat pretrunīgus stāvokļus - spēku un vājumu, agresiju un maigumu. Vienlaikus. Psiholoģiskais materiāls, ar ko aktieri darbojas, ir trausls un smalks, un skatīties uz viņu niansētajām reakcijām, intonācijām, kas izstrādātas smalkākajos sīkumos, ir vienkārši bauda. Lasījums, ko režisors un aktieri piedāvā, ir gudrs - tas rāda ievainotus, simpātiskus cilvēkus, ar ko skatītājam iespējams pilnībā identificēties. Tēma it kā aizslīd perifērijā, jo skatītāja priekšā ir nevis divi nozieguma saistīti cilvēki, kas cīnās par savu dzīvi šodien, cenšoties ar atpakaļejošu datumu paturēt virsroku savdabīgā ciešanu sacensībā, bet divi tuvi cilvēki, kam aizvien sāp otra zaudējums. Tas, ko viņi uzskata par otra nodevību. Paradokss, protams, ka nodevuši arī paši, tāpēc katrs belziens sarunas partnerim rikošetā trāpa atpakaļ.
Ģ.Ēča izrāde emocionālā plāksnē ir par dzīvām, cilvēciskām attiecībām, kas ir vērtība pati par sevi. Lai cik pretrunīgas attiecības ārēji izskatītos. Tā, man liekas, ir lielākā izrādes vērtība - Melnais strazds piedāvā pārdomu materiālu skatītājam, kontrastējot notikuma emocionālo un vārdisko nozīmi. Ārēji izrāde nešokē. Ja pievērsīsiet uzmanību tam, kā uztverat sižetu, tas gan var likt aizdomāties. Un izrāde parūpēsies, lai jūs pievērstu. Divas reizes Melnajā strazdā satumst skatuves telpa, spoži izgaismojas skatītāju zāle. Gaismu mākslinieka Egīla Kupča partitūra izrādē ir visai konceptuāla, burtiski norādot, kurš no izrādes dalībniekiem uzmanības centrā. Un šoreiz centrā - skatītājs. Kur velkama līnija starp normālo un amorālo? Ko jūtat, ko domājat? Šokē?