Vakar Ministru kabineta sēdē lēma par Veselības ministrijas izstrādātajiem un ieteiktajiem grozījumiem MK 899. noteikumos «Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība». Plānots, ka nu jau leģendārie MK noteikumi Nr. 899 stāsies spēkā jau no 2012. gada 1. janvāra un noteiks, ka valsts kompensēs tikai vienas zāles (nosaka vienu references medikamentu), kurām ir viszemākā cena, t. i., pacients saņems kompensāciju tikai tad, ja izvēlēsies ārstēties ar vislētāko medikamentu. Ārsta pienākums būs izrakstīt zāļu INN, bet aptiekāra - nodrošināt aptiekā un izsniegt tikai šo lētāko medikamentu. Šāds ierobežojums viennozīmīgi samazina pacientam zāļu pieejamību. Nav skaidrs, kā notiks šī vienīgā obligātā medikamenta noteikšana, jo pašlaik kompensējamo medikamentu sarakstā ir vairāku ražotāju zāles par vienādu cenu. Turklāt noteikumi paredz, ka pacientiem, kas saņem zāles vecās kompensējamās sistēmas ietvaros, valsts turpinās kompensēt esošo ārstēšanās kursu, kas būtībā nozīmē, ka valsts sadala pacientus divās grupās, kas saņem atšķirīgu valsts ārstēšanās atbalstu. Atgādināšu, ka vecā sistēma ļāva izvēlēties arī citu medikamentu kompensējamajā sistēmā, bet pacientam atsevišķos gadījumos bija lielāks līdzmaksājums.
Pret izmaiņām, ko ministrija virza, ir izteikušās gan pacientu organizācijas, gan ārstu profesionālās biedrības, neizpratnē ir aptiekāri un zāļu ražotāji. Man ir jāatzīst, ka Veselības ministrija nav ņēmusi vērā nevienas nevalstiskās organizācijas aicinājumus izstrādāt skaidrus, saprotamus un visām pusēm pieņemamus kompensējamo zāļu noteikumus, kas nebūtu pretrunā ar citiem likumiem un noteikumam (t. sk. arī pacientu tiesībām). Viss ir atsities kā pret sienu - ministrija turpina skandēt iepriekšējā ministra laikā pausto retoriku par to, ka «iebildumiem nav pamata, viss būs kārtībā».
Veselības ministrijas jaunie grozījumi valsts kompensējamo medikamentu kārtībā ir nepieņemami cilvēkiem ar smagām nieru saslimšanām, it īpaši pēc nieres transplantācijas. Jāsaprot, ka šī ir īpaša pacientu kategorija, kurai dzīves kvalitāte un transplantētā orgāna darbība ir atkarīga no pareizas imūnsupresijas - katram pacientam tiek pielāgoti tieši viņam atbilstošie medikamenti. Pretējā gadījumā izveidojas situācija, kad pacientiem, kas saņēmuši dārgu nieres transplantācijas operāciju, nāksies lietot zāles, kuras nav pietiekami efektīvas un var apdraudēt ārstēšanas pozitīvo iznākumu, t. i., viņi riskē zaudēt šo dārgo (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) transplantu.
Rezultātā arī zūd cerētais ekonomiskais efekts valsts līmenī, nerunājot par morālo aspektu - cilvēkam ir pārstādīta niere un ir cerība uz normālu dzīvi, bet neefektīvi medikamenti ekonomisko apsvērumu dēļ šim cilvēkam nozīmē ceļu atpakaļ uz slimnīcas gultu. Tādējādi tiek aizskartas pacientu cilvēktiesības, kas nosaka, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.
Iespējams, ka pats būtiskākais šajā ziņā ir tieši morālais aspekts, jo bezvērtīgs kļūst arī donoru ieguldījums, neizmantojot visas pūles orgāna nosargāšanā un neaizsargājot tos dzīvos donorus, kuri atdevuši savu orgānu citu cilvēku dzīvības glābšanai.
Nepieļaujama ir arī pacientu dalīšana grupās pēc ārstēšanas uzsākšanas laika un pacienta līdzmaksājuma apmēra, jo netiks radīta iespēja saņemt kvalitatīvu ārstēšanu tikai tāpēc, ka pacients saslimis pēc 2012. gada 1. janvāra. Neskaidrību arī rada fakts, ka nav zināms veids, kā valsts nodrošinās pacientu terapijas maiņas procedūru, jo vienā grupā ir medikamenti ar dažādām terapeitiskajām devām. Ir minēts, ka ārsts drīkstēs mainīt terapiju zināmā laika ierobežojumā (minēts tiek mēnesis, ja mēneša laikā netiek sasniegts terapeitiskais efekts vai pacientam rodas blakusparādības) uz nākamo lētāko (nevis efektīvāko!) medikamentu.
Visnesaprotamāk šķiet tas, ka Veselības ministrija MK noteikumu anotācijā, plašsaziņas līdzekļos pamato šo noteikumu grozījumus kā pacientu intereses saņemt lētākas zāles, sekmēt medikamentu pieejamību, bet reāli šie grozījumi sašaurina pacientu ārstēšanās iespējas un diskriminē visus tos pacientus, kuri vēlētos paši piemaksāt par ieguvumu, ko varētu sniegt dārgāka (varbūt arī ne paša dārgākā, bet, piemēram, no «saraksta vidusdaļas») preparāta lietošana. Pat tad, ja ieguvums ir tikai šķietams, gan ārstam, gan pacientam ir jābūt pārliecinātiem, ka izvēlēts vispiemērotākais un visatbilstošākais (arī pieejamo naudas līdzekļu ziņā) no visiem preparātiem. Bet daudzos gadījumos ieguvums var būt arī reāls. Un tie ir aktīvi, bez slimībām un veselības traucējumiem nodzīvotie dzīves gadi, ko neviens vēlāk nevarēs atdot.
No nākamā gada pēc jaunajiem noteikumu grozījumiem mēs visi spēlēsim laimes spēli - vai nu lētākās zāles būs man piemērotas, vai ne. Bet ja nu tomēr ne? Ja nu alerģija, ja nu jālieto devas, kas lielākas par vidējām, ja nu vispār nepalīdz, ja nu citas blakusparādības, tad varētu sākties ilgstošs, mokošs, dārgs, darba kavējumus izraisošs, mūsu dārgo nervu enerģiju prasošs citu lētāko zāļu vai vispār citu zāļu izvēles process. Un arī ārsta iespējas palīdzēt būs ierobežotas, jo nav pasaulē vadlīniju par to, cik ilgi jānovērtē pacienta stāvoklis, lai pateiktu, ka lētākās zāles ir neefektīvas. Un vēl mums pašiem būs jānovērtē, vai samierināsimies ar lētāko zāļu blakusparādībām vai arī izslēgsim paši sevi no kompensējamo zāļu likuma rezultāta. Un diemžēl daudziem šis lēmums nozīmēs arī izslēgt sevi no dzīves...
Un visbeidzot, jāuzsver pilnīgs informēšanas trūkums, neziņa un apjukums, kas valda pacientu vidū. Cilvēki, it īpaši ārpus pilsētām un cilvēki gados, kuriem nav pieejams internets, uzzinās, ka ir jauni noteikumi, tikai tad, kad būs nonākuši pie ārsta. Vienlīdzību vismaz vienā punktā valsts ir panākusi - visas nozares organizācijas, gan pacientu, gan ārstu un farmaceitu, ir vienlīdz paudušas sašutumu par jaunajiem grozījumiem.
* Latvijas Nieru slimnieku asociācijas valdes priekšsēdētāja