Par izpētes objektu kļuva izstādes telpā atrastie putekļi, skaidas un apmetuma gabaliņi, kuros, aplūkojot elektronu mikroskopā, atklājās telpa. Ekspozīcijas centrā bija monitors ar videomateriālu, kurā attēlots ekspozīcijas veidošanas process - tukša izstādes telpa, kurā tiek savākti putekļi, vēlākā šo putekļu apstrāde Rīgā, bombardējot ar zelta atomiem, un fotografēšana elektronu mikroskopā. «Mēs izstādījām esošo telpu kā ekspozīcijas objektu, tas izveidojās par starpdisciplināru objektu. Process, kādā šīs daļiņas fotografē Cietvielu fizikas institūtā, ir ārkārtīgi interesants,» atceras arhitekts Reinis Liepiņš.
Sākotnējais projekts ieguvis negaidītu pavērsienu, jo ekspozīcija iekštelpā papildināta arī ar terasi, kas izvērtusies par sarunu platformu - šeit cilvēki izmantojuši iespēju pasēdēt un parunāties, arī vizuāli tā bijusi kontrastējoša ar Venēcijas krāsainību. «Šī telpa kopā ar terasi sāka dzīvot savu dzīvi, un sanāca spēcīgāk, nekā es sākumā biju domājis,» atzīst R. Liepiņš, kurš uzskata, ka biennāles laikā šis projekts izraisīja interesi, taču netika pienācīgi atspoguļots Latvijā. Viņaprāt, šā gada Latvijas ekspozīcija zināmā mērā turpina 2008. gadā iesākto tendenci saistīt ekspozīciju ar pilsētvidi, un tas vērtējams pozitīvi.