Daži smaida, jo grūti iedomāties, ka šāds teksts būtu varējis tapt bez mazākās ironijas. Bet pirms 97 gadiem, kad futūristi savus darbus rādīja pirmo reizi, smaidīja retais. Futūristu darbi un deklarācijas lika skatītājiem panikā kliegt un pa galvu pa kaklu mesties prom no galerijas. Esmu atnākusi uz izstādi _Futurism_, lai saprastu, kāpēc.
Oda tramvajam
Izstādes atklāšanas dienā Londonā streiko metro. Bet ielūgums apskatīt izstādi vēlā vakarā - pēc muzeja slēgšanas, kad tas ir brīvs no ikdienas pūļiem, - stiprina apņēmību neļauties transporta darbinieku arodbiedrības teroram. Ceļojums, kas citkārt nepārsniedz pusstundu, šoreiz ilgst divas - pārvietošanās ar pārpildītiem autobusiem ir mokoši lēna. Bet varbūt labi, ka tā - citādi man, ērtību izlutinātajai, būtu grūti iedomāties sevi 1909.gada jauno mākslinieku un viņu darbu pirmo skatītāju ādā.
Tieši tolaik, gadsimta pirmajā desmitgadē, Eiropas metropolēs dzima ātrums, kura trūkums liek šodienas Londonas mēram arodbiedrības aktīvistus niknumā nosaukt par plānprātiņiem. Elektriskie tramvaji, vilcieni, metro, automašīnas, telefoni un radio sāka piepildīt eiropiešu dzīvi. Tumšās, piedūmotās, pēc zirgu mēsliem smakojošās pilsētas ieguva gaismu, tempu un troksni. Dārdošs tramvajs, kas traucas pa pilsētas ielu, bija jaunās pasaules simbols un fascinējošas nākotnes solījums.
Jaunu un ambiciozu itāļu mākslinieku pulciņš - Umberto Bočoni, Karlo Karā, Džino Severini un Luidži Russolo - nolēma, ka pienācis laiks troksni un ātrumu iepludināt arī mākslā. Nost ar rozā vaigiem, nost ar rāmajām ainavām, nost ar klusām gleznām - mēs dzīvojam modernā, skaļā un dinamiskā pasaulē un tādai ir jābūt arī mākslai. Akadēmiskā māksla ir passￃﾩ, muzeji un arheoloģija tāpat. Futūristi, protams, nebija pirmie, kas vēlējās iznīcināt veco un būvēt visu no jauna, taču šķiet, ka nekad agrāk mākslas virziens nebija sevi pieteicis ar tādu vērienu un agresiju. Itāļu dumpinieki drīz atrada sabiedrotos - Francijā, Anglijā un arī starprevolūciju Krievijā.
Futūristu ideoloģiskās retorikas autors bija Ēģiptē dzimušais un Francijā skolotais itāļu dzejnieks F.Marineti. Gleznot viņš nemācēja, toties mācēja rakstīt iedvesmojošus un niknus manifestus. Par mākslu, skulptūru, dzeju, politiku, kino, iekāri, trokšņiem, svara mērvienībām un kulināriju. Visam bija jābūt jaunam. «Uz priekšu! Klāt ir pasaules pirmais saullēkts!» deklarēja F.Marineti.
Troksnis, dejas un karš
Teita izstādes sienas ir noklātas ar neparasti gariem tekstiem, un es nospriežu, ka šoreiz ir svarīgi tos izlasīt. Galu galā futūrisms nav iedomājams bez niknās retorikas par jauno pasauli. Un, izlasījusi Marineti odu ātrumam, troksnim un vardarbībai (futūristi glorificēja arī karu), es labāk saprotu, kādēļ Bočoni Ielas spēks ir tieši tāds. No gleznas stūra skatītājam pretī traucas krustenisku elektriskās gaismas staru apspīdēts tramvajs. Tā kontūras ir izplūdušas, gaisā lido virpuļos sakulti putekļi, glezna ir pilna ar pilsētas troksni. Tumšas figūras ir piespiedušās gleznas malām, dodot ceļu tehnikas brīnumam. Rodas sajūta, ka tramvajs kuru katru brīdi izlauzīsies no audekla un aizripos pa Teita grīdu. Nav brīnums, ka pirmās izstādes apmeklētāji Parīzē panikā bēga no galerijas.
Arī Severini Pan-pan deja Moniko kabarejā ierauj skatītāju trokšņainā, dinamiskā vidē. Milzīgais audekls (3x4 metri) šodienas skatītājam atgādina puzli vai kaleidoskopu - tas ir noklāts ar neskaitāmām, spilgtām neregulāras formas ģeometriskām figūrām, kurās ieskatoties, var sazīmēt līksmu, dejojošus cilvēku sejas, gaisā uzšautas kājas un pustukšas vīna glāzes. Pirms 100 gadiem skatītājiem šādu asociāciju nebija un stāsta, ka pirmās futūrisma izstādes laikā Parīzē satriecošais audekls licis dāmām ģībt un kliegt no emociju pārpilnības. Stāvot pie gleznas, kuru dzejnieks Gijoms Apolinērs savulaik raksturoja kā «visu laiku svarīgāko futūrisma gleznu», skatītājs patiešām «dzird» kņadu, apreibušā pūļa smieklus, mūziku un glāžu šķindoņu. Futūristu āmurs sit spēcīgi, kā lai neģībst.
Mākslas kritiķi uzsver, ka svarīgākais futūrismā ir ātruma un dinamikas attēlojums, un šo mākslas kustību vislabāk ilustrē, piemēram, Natālijas Gončarovas Riteņbraucējs, kurā vīrietis izmisīgi - pret vēju un pretējā virzienā fonā redzamajam milzīgajam pirkstam - min divriteņa pedāļus, liekot gaisā lidot akmentiņiem. Taču manu uzmanību piesaista glezna, kas met izaicinājumu rozā vaigiem - Karā No teātra promejot. Manifestā par futūrisma mākslu teikts: «Kā tas ir iespējams - joprojām redzēt cilvēka seju baltu? Cilvēka seja ir dzeltena, zaļa, violeta!» Un Karā gleznā patiešām nav baltu seju. Patiesībā seju nav vispār. Gleznu piepilda slīpi, fosforiscējoši stāvi - ainā nav nevienas vertikālas līnijas, cilvēki, maigas, dzeltenas mākslīgās gaismas apspīdēti, pa tumšo ielu nodurtām galvām dodas mājup - katrs savā virzienā, katrs savās domās nogrimis. Salīkušie, nedaudz izplūdušie stāvi šķiet izstarojam gaismu - dzeltenu, sarkanu, zilganu. Gleznas stūrī rosās sētnieks - viņš ir melns un viņa kontūras - skaidri iezīmētas. Sētnieks teātrī acīmredzot nav bijis.
Futūrismam arī ir savs «melnais sētnieks», kustības tumšā puse. Tā ir apsēstība ar karu. «Mēs gribam glorificēt karu - tās ir vienīgās zāles pasaulei,» rakstīja Marineti. Taču tieši karš - dzīvais un īstais, nevis manifestos teorētiski aprakstītais, - pieliek punktu futūrismam. Teita izstādes pēdējā telpā ienākot, pat pirms paskaidrojošo tekstu izlasīšanas kļūst skaidrs, ka ir sācies Pirmais pasaules karš. Gleznās ir daudz melnā, tās ir baisas un vairs neievelk, bet atgrūž. Viens no prominentākajiem britu futūristiem Kristofers Ričards Vains Nevinsons ir tas, kurš pasaka skaļi, ka Marineti ir aizgājis par tālu. Viņš piesakās brīvprātīgajos un ierauga, kā «vienīgās zāles» darbojas praksē. Asiņu, izkārnījumu un cilvēka ķermeņa daļu pilnajos ierakumos Nevinsonam dzimst ideja gleznai - Sprāgstošais gliemežvāks (shell angliski ir arī šāviņš un te abas nozīmes ir svarīgas - sprāgst šāviņš, taču tas izstaro gaismu koncentriskos riņķos, kas atgādina gliemežvāku). Gleznas vidū ir spoži balta eksplozija, uz kuru tiecas melni stari. Ir uzsprādzis šāviņš, bet ne tikai tas. Pagalam ir arī dumpīgais futūrisms. Tā atskaņas vēlāk, pēc 1917.gada revolūcijas atdzims krievu konstruktīvistu darbos. Bet tas jau ir cits stāsts un cita «jaunā pasaule».
Izstāde Futurism Londonas Teita galerijā apskatāma līdz 20.septembrim.