Līdz šim radošajā darbā vairāk esat pievērsies dabas un ar to saistītu cilvēka priekšstatu izpētei. Vai, pētot skaņu, darāt ko līdzīgu?
Šoreiz nav pētījuma. Nav mērķa. Džons Keidžs kādā intervijā atsaucās uz Kantu. Pēc Kanta esot tā, ka pasaulē ir divas lietas, kas neko nenozīmē: smiekli un skaņas. Un skaņas ir mūzika. Varu tam piekrist, un līdz ar to šī izstāde ir bez nozīmes. Pareizāk - tukša. Attēlot skaņu bez skaņas ir neiespējami, bet ar šādu neiespējamību šeit saskaramies.
Cilvēks tik tiešā veidā jūsu līdzšinējos darbos ir bijis mazāk klātesošs, nekā tas vērojams šajā izstādē.
Līdzšinējos darbos cilvēks bija pārstāvēts ar saviem darbiem, taču bija liels darbs bez nosaukuma (organizācija), kur bez cilvēka tā īsti nekā cita nebija. Šoreiz četros darbos no 12 ir attēloti cilvēki un tikai tāpēc, ka raksta, atskaņo vai klausās mūziku. Cilvēki parādās arī kā skaņas instrumenti.
Izstādes aprakstā sakāt, ka zemkopība, lopkopība un celtniecība ir vērtīgākās cilvēku nodarbes, pēc tam seko mākslas - un mūzika kā vissvarīgākā. Kā tas sasaucas ar izstādi?
Laikam izrakstījos neprecīzi - piemirsu zvejniecību. Ja vēl precīzāk, tad celtniecība būtu jāaizstāj ar amatniecību. Uldis Bērziņš pērn kādā koncertā lasīja dzeju un pēc tam aicināja klausīties mūziku, sakot, ka vārdi uzrunā prātu, bet mūzika - dvēseli.
Kādā veidā pats esat saistīts ar mūziku?
Klausos mūziku.
Izceļaties ar konceptuāli pārdomātu materiālu izmantošanu darbu veidošanā. Vai šoreiz tam ir liela nozīme?
Izstāde tapa bezbudžeta apstākļos - izmantoju vecus darbus otrreiz, lētāko krīta grunti, kaulu melno akrila krāsu - uz visu izstādi aizgāja 10 mililitru. Tikai dažos darbos parādās titāna baltais. Tehnikai un materiāliem šoreiz nav nozīmes, tāpat kā visai izstādei kopā.