No Latvijas un Eiropas skata punkta pozitīva ir pēdējā laika tendence uzlaboties attiecībām starp Turciju un Armēniju. Sevišķi jau tāpēc, ka pēdējā iniciatīva ir nākusi no Armēnijas - Konstitucionālā tiesa atzinusi, ka darba grupu iepriekš parakstītie protokoli par abu valstu tuvināšanos atbilst Armēnijas pamatlikumam. No vēso ziemeļnieku tālīnās perspektīvas pats fakts nešķiet nekāds dižais, tomēr karstasinīgāko armēņu publikā tas uzsitis arī pa augstākam emociju vilnim.
Armēnijas un Turcijas nesenākais saspīlējums saistās ar 1993.gadā slēgto robežu starp abām valstīm un pārtrauktajām diplomātiskajām attiecībām, kas nav atjaunotas joprojām. Tolaik Turcija nostājās Azerbaidžānas pusē, aizstāvot tās tiesības uz separātisko Kalnu Karabahu. Saprotams, ka šis kopš 80.gadu otrās puses Armēnijā tik karstais jautājums ielēja eļļu ugunī, un būt armēnim kopš tā brīža vēl vairāk sāka nozīmēt - būt pret Turciju. Ne velti otrdien pēc tiesas sēdes protestētāji tiesnešus ārpusē sagaidīja ar kliedzieniem: «Jūs neesat armēņi!» Lūk, un tieši uz šā negatīvisma fona jo sevišķi skaidri iezīmējas lēmuma par abu tautu tuvošanos pozitīvā vērtība. Armēnija valsts mērogā ir nolēmusi nepieminēt ļaunu, izrādīt iniciatīvu un tiesiski virzīties uz sadarbību un varbūt pat sadraudzību.
Bet ne jau par turku un armēņu savstarpēju darīšanos vien ir runa. Nozīmīga ir tieši ES kandidātvalsts Turcijas loma un līdzdalība tai visā. Nav jau viņi bez savas vainas līdz šim kritiski sliktajās attiecībās ar Armēniju, un sevišķi tas sakāms par Turcijas liegšanos atzīt savu priekšgājēju - Otomaņu impērijas - 1915.gadā īstenoto genocīdu pret savas zemes armēņiem. Tolaik tika nogalināts pusotra miljona armēņu, un ir saprotams, ka šī rēta armēņu vēsturiskajā pašapziņā ir ļoti svaiga un sāpīga.
Mūsdienu Turcijas dibinātājs Mustafa Kemals Ataturks pagājušā gadsimta 20.gados centās gan pavilkt svītru līdzšinējai vēsturei un jauno valsti dibināja kā stingri sekulāru, uz progresu orientētu un prorietumniecisku, tomēr acīmredzot tautas ētosa dziļākie strāvojumi ir noturīgāki par racionāli izdarītiem politiskiem lēmumiem, un armēņu genocīds Turcijā līdz nesenam laikam bija tabu jautājums. Tikai nesen, praktiski sakrītot ar ES durvju pavēršanu Turcijas kandidatūrai, tas beidzot aktualizēts sabiedrībā līdz ar dažu citu līdz tam neapspriežamu jautājumu, kā dzimumu līdztiesība un kurdu minoritātes tiesības.
Lai gan pašreizējais abu valstu tuvināšanās process konkrēti attiecas tikai uz robežu atvēršanu un diplomātisko attiecību atjaunošanu, ir skaidrs, ka jebkurš vārdu savienojums, kurā ir Armēnija un Turcija, sevī nes arī skaļi neizteikto emocionālo slodzi par armēņu genocīdu. Tā kā šis ir būtisks un principiāls jautājums Turcijas attiecībās ar ES un lielu daļu pasaules, pozitīvs un apsveicams ir ikviens iemesls, veids un gadījums, kad vien Turcijai ar Armēniju ir jebkāds labprātīgs kontakts. Pat valstsvienību futbola mačs, kas aizpērn notika Armēnijā un ko apmeklēja Turcijas prezidents. Tas pats par sevi ir tik nozīmīgs fakts, ka gluži vai nekorekti būtu painteresēties, kāds toreiz bija rezultāts.
Turcijas un Armēnijas tuvināšanās ļauj kaut nedaudz labticīgāk paraudzīties arī uz visiem citiem līdzīgi emocionāli tonētiem starptautisko attiecību procesiem, kur runa ir par tautas sāpi, izlīgšanu un mierīgu, kopīgu līdzāspastāvēšanu. Tiklab to var teikt par Latviju un mūsu samocīto XX gadsimta vēsturi, tiklab - par Ukrainu un tās 1932./1933.gada bada šausmām. Tās līdzīgi nacistu īstenotajam ebreju genocīdam nav aizmirstamas, un bez to apzināšanās, atzīšanas un zināmas restitūcijas - kaut novēlotas, pakāpeniskas un tikai morālas - nav iedomājama tādas tautas pilnvērtīga morālā dzīve, uz kuru šie imperatīvi attiecas.
Mēs esam vēl nesenu melnu kaislību plosīta civilizācija, kuras dziedināšana ir tikko sākusies. Ja jēlu miesas brūci pat uzlikts dziedējošs apsējs sāpina, tad cik gan delikātākas ir visas tās dažādās traumas un nodarījumi, kas sulo praktiski teju katras apkārtējās tautas vēsturiskajā atmiņā. Runājot pavisam lielā starptautiskā mērogā, atcerēsimies neseno Baraka Obamas vizīti Japānā, kur viņš pat neizskatīja piedāvājumu apmeklēt Hirosimas memoriālu. Pati Japāna nesekmīgi vairās no varmācības spoka, kas to apsūdz par nodarījumiem Ķīnā Otrā pasaules kara laikā.
Tāpēc izceļams ir katrs cerības stariņš, kas izgaismo pat ja ne tieši paša sasāpējuma sirdi, tad kaut vai teritorijas pleķīti blakus šai ēnas zonai. Malači, armēņu tiesneši!