Raugoties statistikas ailēs uz dažādu tautsaimniecības nozaru izaugsmes rādītājiem, līdz šim varējām novērot samērā viendabīgu ainu - ja ekonomika kopumā atradās izaugsmes fāzē, tad arī visas vadošās nozares varēja atzīmēties ar lielākiem vai mazākiem plusiem. Tas ir likumsakarīgi, jo, piemēram, ražošanā nopelnītā nauda aizplūst uz mazumtirdzniecību, celtniecību un citām tautsaimniecības sfērām. Tomēr jau aizvadītajā gadā aizvien izteiktāk varēja novērot, ka dažādas tautsaimniecības sastāvdaļas piedzīvo atšķirīgākus izaugsmes tempus un, kamēr vienas var lepoties ar samērā labiem plusiem, citās jādomā, kā izvairīties no mīnusiem. Protams, daudziem uzreiz nāk prātā Krievija ar ekonomikas problēmām un politiskās retorikas nostādīšanu augstāk par elementāru pragmatismu. Tas, protams, ir atsaucies arī uz mūsu valsts uzņēmējdarbības vidi un ir viens no iemesliem, kāpēc valsts darba tirgus attīstība kļuvusi lēnāka. Tomēr, lai kā arī Krievija mīlētu uzsvērt savu ekonomisko varenību, patiesībā ar kaimiņvalsti saistītās ekonomiskās norises ir tikai neliela kopēja mozaīkas daļa, kas jau vairākus gadus pasaules un Latvijas ekonomiskos procesus ir virzījis pašreizējā gultnē.
Gribam mēs to vai ne, taču iepriekšējo desmitgažu dzīve uz parāda, tai sekojošā finanšu krīze un tās pārvarēšanas gaitā pielietotās metodes turpinās noteikt mūsu labklājības līmeni arī nākamajos gados. Krievijas uzplaukums bija saistīts ar augstajām izejvielu cenām, ko sekmēja finanšu burbuļa veidošanās jau pagājušās desmitgades vidū un ASV Centrālās bankas naudas injekcijas finanšu sektorā pagājušās desmitgades beigās un šīs desmitgades sākumā. Taču patlaban līdz ar lēno patēriņa pieaugumu pasaulē mazinās pieprasījums pēc izejvielām, Latvijas tranzīts sāk rukt, bet sankciju un rubļa krituma dēļ Krievija zaudējusi pievilcīga eksporta tirgus statusu. Tomēr tas var izrādīties tikai lielāku nepatikšanu sākums. Lai arī lētāku izejvielu dēļ Latvijas finanšu rocībai būtu jāpalielinās, vājie ārējās tirdzniecības un sliktāki nekā iepriekš mazumtirdzniecības dati, kā arī saražotās produkcijas realizācijas cenu kritums norāda uz naudas aprites ātruma samazināšanos. Tas nozīmē, ka tradicionālās nozares kā tirdzniecība un rūpniecība var zaudēt savu spēku un labklājības pieaugums var kļūt visai individuāls atkarībā no katra konkrēta uzņēmuma darbības lauka un no tā, cik veiksmīgi notiek biznesa organizēšana. Ir ļoti ticams, ka nevienmērīgāka izaugsme visai drīz ietekmēs arī valsts pārvaldes budžetu, kas varētu nozīmēt, ka statistiski fiksētais algu pieaugums Latvijā kļūs lēnāks par iepriekšējos gados ierastajiem 7-8%.