Tas nemaz nav tik labi, jo ziloņi Rīgā ir bijuši gandrīz vienmēr, par tiem senāks iemītnieks ir tikai lauva pilsētas ģerbonī, un kas tā vispār ir par lielpilsētu, kurai nav paša lielākā sauszemes dzīvnieka? Turklāt, kamēr ziloņi te dzīvoja, tie bija vieni no iecienītākajiem dzīvniekiem arī medijos, šajā ziņā sīvi konkurēdami ar suņiem un kaķiem. Īpaši iecienīta bija Rīgā dzimusī ziloniene Zuzīte. 1990. gadā, kad nāca pasaulē viņa, Diena vēl nebija piedzimusi, tāpēc šo priecīgo notikumu mēs aprakstījām sešarpus gadu vēlāk. Diemžēl sakarā ar skumjo ziņu, ka Zuzītei jādodas prom no Rīgas...
1996. gada 19. augusta Dienas rakstu Arī mazai Zuzītei gribas papriecāties Aiva Kalve sāka ar ieskatu ziloņu jūtu dzīvē: «Arī tajā mēdz rasties problēmas. Varenajam un neatkarīgajam Rīgas Zooloģiskā dārza zilonim Radjam pirmā draudzene nepavisam nepatika. No Maskavas viņam atveda apburošo Zitu. Tā zilonim iepatikās jau pirmajā acumirklī.»
Zilonīša dzimšana nebrīvē nav parasts gadījums. «Zuze nāca pasaulē naktī no 4. uz 5. aprīli. Mazulīte svēra ap 80 kilogramu. Divatā pastumjot un pabīdot viņu varēja dabūt tajā vietā, kur vajadzēja. Zilonītei vārdu deva viņas audžumamma Alma Heniņa. Jūlijā nomira ziloņmamma Zita. Tētis Radja, kā jau tas ziloņu sabiedrībā pieņemts, nelikās par kuslo bērneli ne zinis. Savu darbu viņš bija padarījis. Starp citu, viens no iemesliem, kāpēc Zuzei jābrauc prom, - dabas instinkts Radjam uzjundī emocijas un dod spēkus. Zuze jau ir jaunkundze, akcelerāte tīņa vecumā, tāpēc ziloņu aplokā var rasties lielas problēmas. Taču Zuzei jau ir noskatīts līgavainis - pavisam drīz viņa dosies pie Makša uz Kobi.»
Kad Zuze bija maziņš ziloņbērns, viņu baroja ar divlitrīgu pudelīti. Vēlāk viņa sāka pārbaudīt visu, kam tika kāt. «Ir paņemts mikrofons intervijas laikā. Bija jālūdzas, lai Zuzīte atdod Nikon fotoaparātu. Cik Zuze maksā? Zuze netiek pārdota, jo viņa taču ir daudzu jo daudzu, faktiski visas sabiedrības, īpašums. Lai atceramies toreiz, kad Zuzi kā «alimentu bērnu» pieprasīja Maskava. Gan lielie, gan mazie ziedoja naudiņu, lai atpirktos no prasītājiem. Toreiz 20 tūkstoši bija liela nauda, taču saziedoja vairāk. Tagad Zuzei uz Kobi dod līdzi pūru. Tas jau top no bērnu zīmējumiem, pašdarinātiem ziloņiem. Gan jau japāņu bērni sapratīs, ko Zuze nozīmēja Latvijai.»
Radža palika Rīgā un vēl dabūja arī jaunu zilonieni Rupu, taču 2003. gada septembrī pienāca brīdis, kad abiem Rīgas ziloņiem bija jādodas prom, jo izrādījās, ka 1914. gadā celtā Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza ziloņu mītne, veidota atbilstoši tā laika izpratnei par dzīvnieku labturību, vairs neatbilda ziloņu turēšanas pamatprasībām, tāpēc ziloņu vairošanas programma kļuva neiespējama, jo citi zoodārzi atteicās savus ziloņus sūtīt uz Rīgu. Jau 1999. gadā Lielbritānijas Zooloģisko dārzu federācijas licencēšanas komisijas pārstāvju inspekcija neoficiāli atzina, ka vienīgais veids, kā Rīgas zoodārzā būtu atrisināma ziloņu turēšanas problēma, ir jaunas mītnes celtniecība. Diemžēl tā treknajos gados netika uzcelta, un tā nu joprojām esam bez ziloņiem. Taču nav jau tā, ka Rīgai nekā nebūtu - nesen biju Berlīnes zoodārzā, un jāteic - lai gan tur gandrīz viss ir labāks (ziloņu vesels bars), tomēr žirafes un abinieki daudz skatāmāki ir mums!