Pakāpenisks process
Saslimšana organismam ir pēkšņa slodze, un pēc slimošanas tajā rodas izmaiņas, tāpēc atveseļošanās procesam ir jāvelta laiks un darba dzīvē jāatgriežas pakāpeniski, uzsver daktere A. Nulle. Viņa neaicina nepamatoti pagarināt slimības lapas, bet gan ievērot saudzējošu režīmu, kā arī atgādina labiem vecākiem raksturīgās rūpes par savām atvasēm: «Kad bērns ir slimojis, viņu kādu laiku nelaižam piedalīties sporta nodarbībās. Pieaugušajiem pret sevi jāizturas tāpat! Organisms ir jāsaudzē, ja gribam to lietot ilgi un nodzīvot skaistu, produktīvu mūžu līdz 100 gadiem. Es neredzu iemeslu, kāpēc lai nedzīvotu līdz 100 gadiem, tikai organisms ir arī jāpalutina, jāpasaudzē. Tiesa, ne pārmērīgi.»
Pasaudzēšana nenozīmē atrašanos gultā un cienāšanos ar našķiem. Tas ir pakāpenisks pieaugošas slodzes process, kurā standartu gan nav - atveseļošanās periods atkarīgs no saslimšanas rakstura un smaguma pakāpes, konkrētā cilvēka organisma spējām un apstākļiem, kuros jāatgriežas. Vienas prasības būs tiem, kuri strādā fizisku darbu ārā dažādos laikapstākļos, citas - augstas klases sportistiem, atšķirīgas - tiem, kuri atgriežas darbā birojā.
Daktere A. Nulle apliecina - pieaugušā vecumā spēju atgūties no dažādām kaitēm ietekmē arī tas, kā organisms «lietots» jaunībā. «Pamatus veselībai ieliekam bērnībā, jaunībā - ar fiziskām aktivitātēm, pareizu uzturu. Tos, kuri jau kopš bērnības dzīvojuši veselīgi, mēs, ārsti, satiekam retāk. Visbiežāk viņi pie ārsta nonāk ar traumām, kas radušās sporta aktivitāšu laikā. Parasti tie nav pacienti, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm vai kuriem liek sevi manīt veģetatīvā nervu sistēma. Viņi dzīvo un bauda šo dzīvi, nevis slimo,» novērojusi NRC Vaivari ārste.
Protams, uzteicami ir arī tie cilvēki, kuri padzīvojušā vecumā maina savus paradumus, sāk nodarboties ar sportu. «Nereti tas gan notiek pēc pirmajām nopietnajām nepatikšanām ar veselību, kad cilvēks sāk aizdomāties, un tad jau viņš spēj mērķtiecīgi pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Tādu piemēru daudz - atmet smēķēšanu, samazina lieko svaru pat vairāk par 20 kilogramiem, sāk sportot, pārvēršas līdz nepazīšanai. Bet arī tad visam jānotiek samērojami, pakāpeniski un ir jānosprauž mērķis - ko ar to grib panākt. Uzvarēt maratonā vai labi justies un dzīvot laimīgs,» norāda A. Nulle.
Bez rehabilitācijas neiztikt
Rehabilitācijas centrā Vaivari pēc nopietnām saslimšanām iespējams atveseļoties stacionārajā un ambulatorajā nodaļā. Kā stāsta centra vadītāja, stacionārā vairākums veseļojas pēc insulta (pērn tie bija aptuveni 1000 pacientu - red.), galvas traumām, neiroinfekcijām, kā arī spinālie pacienti pēc traumatiskiem un netraumatiskiem muguras smadzeņu bojājumiem. Tā ir ļoti smagu pacientu grupa, kura bez rehabilitācijas nevar iztikt.
«Ja pacients gūst smagu mugurkaula traumu ar paralīzi, tas vēl nenozīmē vienkārši nonākt ratiņkrēslā. Lai nonāktu līdz ratiņkrēslam un pilnvērtīgi varētu dzīvot arī ratiņkrēslā, ir ļoti daudz jāizdara rehabilitācijas etapā. Tas nozīmē cilvēkam iemācīt izmantot savus dabiskos resursus - atgūt tās kustības, ko var atgūt, un atrast veidus, kā piemērot ikdienas dzīvei tās, ko nevar atgūt. Līdzīgi ir ar insulta pacientiem, jo insults vēl nenozīmē, ka pacients paliks gulošs. Ja rehabilitācija notiek savlaicīgi un nepieciešamajā apjomā, var gūt ļoti labus atveseļošanās rezultātus. Cilvēki atgriežas darba dzīvē, un bez rehabilitācijas tas nebūtu iespējams, lai gan reizēm rehabilitācija var ilgt arī mūža garumā,» paskaidro A. Nulle.
Vaivaros atveseļojas arī pacienti pēc traumām, ortopēdiskām operācijām. Viņiem pēc akūta notikuma tiek izstrādāta speciāla kustību terapija, jo, piemēram, pēc rokas lūzuma, kad loceklis bijis ilgstoši imobilizēts, ir jāatjauno kustības. Tas nenotiek ātri, jo muskuļi var atrofēties dažu nedēļu laikā. Rehabilitologs tādam pacientam var palīdzēt, rekomendējot savlaicīgi izmantot, piemēram, izometriskos vingrinājumus, ko var veikt bez kustībām, vienkārši sasprindzinot muskulatūru.
Vēl centrā ārstējas pacienti ar hroniskām muguras sāpēm, un, kā atzīst daktere A. Nulle, viņiem ar aktīvu rehabilitāciju un fizioterapiju var panākt ievērojamus uzlabojumus. «Dzīves laikā cilvēka ķermenis nolietojas, un, kad sāk sāpēt mugura, svarīgi nevis samierināties ar sāpēm, bet laikus vērsties pie rehabilitācijas ārsta, lai saprastu, kādi vingrinājumi jāveic vēdera, muguras, visa ķermeņa muskulatūras stiprināšanai, lai novērstu muskulatūras disbalansu. Sākumā ar relaksējošiem, vēlāk ar nostiprinošiem vingrinājumiem var palīdzēt pie muguras sāpēm. 90% pacientu ar muguras sāpēm vingrošana ir nepieciešama, tiesa, vingrojumi visiem nebūs vienādi. Bez vingrošanas nevar iztikt ne tie, kam jāiet uz mugurkaula operāciju vai pēc tās, ne tie, kam vienkārši «savilkta» mugura,» iesaka A. Nulle.
Arī uzticēšanās jautājums
Pēc dažādām traumām visātrāk atveseļošanās noris bērniem, salīdzinoši lēnāk senioriem. Tomēr, kā norāda traumatoloģe un ortopēde Svetlana Ļeseva, arī pie traumām, sastiepumiem, lūzumiem daudz kas atkarīgs gan no lūzuma veida, gan no asinsvadu bojājuma, gan no paša cilvēka organisma. «Bērnam pleca kauls saaug 10 dienu laikā, pieaugušam vidējā vecumā var būt nepieciešami divi trīs mēneši, veciem cilvēkiem vēl ilgāk. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem,» paskaidro S. Ļeseva.
Mediķe aicina ievērot ārstu norādījumus un neriskēt ikdienas dzīves ritmā atgriezties ātrāk, pirms veikts kontrolrentgens, kurā mediķi pārliecinās, ka loceklis sadzijis. S. Ļeseva gan zina stāstīt par gadījumu savā praksē, kad viens jauns, stiprs vīrs ar apakšstilba lūzumu nolēmis pats ar zāģīti noņemt ģipsi un doties darba gaitās bez ārstu akcepta. Taču tas beidzies bēdīgi - pēc kāda laika kungam nācās veikt kājas operāciju, jo viņš bija kļuvis bravūrīgs, pirms kauli sadzijuši.
«Pat pie vislabvēlīgākā lūzuma jārēķinās ar atveseļošanās periodu mēneša, sešu nedēļu garumā. Daba pati šos termiņus regulē. Ja locekli sāk noslogot, pirms vēl lūzuma vietā kauli saauguši, tas dislocēsies un vēlāk būs jāoperē - sarežģījumi sāksies no jauna. Tāpat arī pie saišu sastiepumiem. Locītavu saites pēc sastiepumiem kļūst plānākas, uz tām veidojas rētaudi, un, ja imobilizāciju neiztur divas trīs nedēļas, sastiepumi atkārtojas,» brīdina traumatoloģe.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Pauls Princis, atzīst - viņa praksē ir vienlīdz daudz pacientu, kas «raud un lūdzas ātrāk noslēgt slimības lapu», gan tādu, kas sevi ļoti, reizēm pat pārspīlēti saudzē.
«Bija gadījums, kad vīrietim spēka gados ar krūškurvja sasitumu bija ļoti nopietnas klīniskas sūdzības par sāpēm krūtīs, lai gan izmeklējumi neko nepierādīja, respektīvi, kaula lūzuma nebija. Tā dažkārt ģimenes ārstiem ir sarežģīta situācija - izvērtēt un saprast. Tas prasa daudz laika, uzmanības un uzticības, lai varētu ticēt, ka ilgslimotāju sūdzībām ir pamats, jo sāpes kā tādas ir subjektīvas, tās nevar nomērīt. Tomēr ārsta pamatbauslis ir nekaitēt. Tāpēc tas, cik ātri atgriezties darbā, ir pacienta goda prāta, savstarpējās uzticēšanās un ārsta profesionalitātes jautājums,» uzskata P. Princis.