Vecpilsētā cita pie citas slejas baznīcu smailes - arī te nav šaubu, Lietuva ir katoļu valsts. Taču gide bilst, ka līdz XII gadsimtam lietuvieši bija pievērsušies elkdievībai, bet pēc tam, gluži tāpat kā Latvijā, ticību vācu krustneši šeit ieviesuši ar uguni un zobenu. Viens no pirmajiem objektiem, ko rāda pilsētas viesiem, ir milzu katedrāle - Prisikēlimo baznīca. Šīs ēkas vēsture liecina par vētrainajiem laikiem, ko nācies pārciest visai valstij, - 30.gados celtā baznīca Staļina valdīšanas laikā pārtapa par radiorūpnīcas korpusu, bet pēc neatkarības atgūšanas atkal kļuva par dievnamu. Arī apkārtējās ēkas - kādreizējās noliktavas - ar laiku tikšot sakoptas. Viens no augstās ēkas bonusiem ir skatu laukums, no kura paveras lieliska panorāma uz pilsētu. Daži gudrinieki te gribējuši ierīkot vasaras kafejnīcu, taču - nekā! Tirgošanās uz dievnama jumta neesot diez ko ētisks bizness.
Pavizināmies ar Zaļā kalna funikulieri. Tas lieliski kalpo arī 70 gadus pēc uzcelšanas. Pilsētnieki to izmanto kā sabiedrisko transportu. Un kāpēc ne, ja par desmit santīmiem dažu minūšu laikā iespējams uzbraukt kalnā vai nobraukt lejā tā vietā, lai kāptu pa garajām kāpnēm.
Laisves jeb Brīvības aleja nodota gājēju un tirgotāju rīcībā. Vietējie lepojas, ka tas esot vienīgais nesmēķētāju bulvāris visā Eiropā. Nelielo ekskursiju noslēdzam vecpilsētā, kur atrodas daudz kultūras un arhitektūras pieminekļu - iespaidīgākās ir sakoptās pilsdrupas (pati pils celta XIV gadsimtā) netālu no Neres un Nemunas satekas. Zinātāji teic, ka ir vērts ar lāpām rokā apstaigāt tās pagrabus.
Protams, tie ir nelieli pieskārieni šai sakoptajai un interesantajai pilsētai. Un ir patiesi žēl, ka manā rīcībā bija vien divas stundas. Tādēļ uz Kauņu noteikti došos vēlreiz. Iespējams, jau šovasar.#