Tiesa, optimisti Zatlera iejaukšanos varētu vērtēt kā zīmi, ka viss galu galā būs labi. Viņa negaidītā ierašanās valdības namā 11.jūnijā, kad tur, lemjot par budžeta grozījumiem, gāja kā trako mājā, palīdzēja visiem vienoties par izdevumu samazināšanu, kas ļāva Latvijai saņemt Eiropas Komisijas aizdevumu un paglābties no tūlītējas maksātnespējas. Un arī šajā reizē jau svētdien uzzinājām, ka valdības koalīcijas partijas esot gatavas atbalstīt saprašanās vēstuli ar SVF, atliek tikai katras lēmējinstitūcijai pirmdien izlemt, vai to parakstīt.
Tomēr pesimistiem būtu arguments, ka situācija arvien ir tāda pati kā jūnijā, vienīgi valsts maksātnespējas draudi uz brīdi atlikti, tomēr koalīcijas politiķi uzvedas tā, it kā slīgtu bērna prātā, un bija pat sākuši runāt, ka ne to aizdevumu, ne vienošanos ar SVF Latvijai nemaz arī nevajagot. Ne tikai lunkanais vējrādis Augusts Brigmanis (ZZS), bet arī premjerministra Valda Dombrovska (JL) skarbā partijas biedrene iekšlietu ministre Linda Mūrniece bija sākusi šaubīties, vai viņai šādu vienošanos vajag. Pat ja šoreiz izdosies vienoties, prezidents diezin vai pratīs vienmēr vest pie prāta politiķus, kuriem vēlēšanu tuvošanās var vēl vairāk apgrūtināt spriestspēju.
Latvija teorētiski var iztikt bez aizņemšanās, tātad arī bez aizdevēju nosacījumiem, kuri ministriem šķiet tik nepanesami. Tikai tad ir jāuztaisa valsts budžets, kurā ieņēmumi pārsniegtu izdevumus, tāpēc tēriņi būtu jāsamazina nevis vēl par 500 miljoniem, kā to nāksies darīt tagad, lai pārējo deficītu segtu ar aizlienētu naudu (jārēķinās, ka aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos pēc pigas parādīšanas SVF būtu praktiski neiespējami), bet gan par vismaz 1,5 miljardiem. Varbūt Zatlers, lai nebūtu pašam regulāri jāiejaucas, varētu piedabūt koalīcijas partijas vienoties, ka, pirms sniegt jebkādus paziņojumus par atteikšanos no aizdevumiem vai par «sarkanajām līnijām» atsevišķās nozarēs, tām būtu pienākums piedāvāt šādas tēriņu apcirpšanas plānu, un pirmām kārtām katras pašas pārraudzītajās jomās.