Noticis tas, ko jau sen varēja gaidīt, ņemot vērā gan politiskās spēles ap fondu naudu, gan ierēdņu nekompetenci un neieinteresētību projektu gala rezultātos. Cerams, ka situācija tiks labota, taču drīzāk var gadīties, ka cerība kārtējo reizi izrādīsies tikai muļķu mierinājums.
Problēmas būtību pirms dažām dienām medijos ļoti precīzi raksturoja Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā preses sekretāre Sanita Jemberga: «Rodas iespaids, ka Latvijā Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļi netiek ieguldīti stratēģiski un lietderīgi.» EK rodoties iespaids, ka ES fondi netiek ieguldīti stratēģiski, lai sasniegtu mērķi - palīdzētu panākt pārtikušās valstis, bet, ņemot vērā to, kur to būs vieglāk apgūt, proti, iztērēt, statistiski uzrādot it kā labus rezultātus. «Stratēģiskas darbības vietā mēs redzam vadīšanos pēc īstermiņa, aritmētiskiem, ar budžetu saistītiem apsvērumiem,» teica Jemberga.
To, ka šāda mazspēja nav nejaušība, apliecina tas, ka ES jau 2010. gada beigās gribēja apturēt šo fondu finansējumu Latvijai. Lai tā nenotiktu, FM, apsteidzot ES lēmumu, pati atteicās no finansējuma un apņēmās sakārtot ES fondu audita sistēmu Latvijā. Pēc ierēdņu rosīšanās 2011. gada vasarā ES atjaunoja finansējumu un pārskaitīja Latvijai visu tās avansēto naudu. Finanšu ministrija, lai izvairītos no lieka trokšņa, uzņēmējiem tajā laikā ES fondu naudas vietā deva naudu no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības izsniegtā aizdevuma. Tagad izrādās, ka sistēma joprojām nestrādā un visa rosīšanās tāda imitācija vien ir bijusi.
Runas, kas klīst ministriju gaiteņos, iezīmē vēl drūmāku ainu. Piemēram, ja no Kohēzijas fonda, kas paredzēts infrastruktūras uzlabošanai, atskaitītu divus lielākos projektus - jaunu vilcienu iepirkumu Pasažieru vilciena vajadzībām un Krievu salas attīstības projektu Rīgas ostā, tad no Kohēzijas fonda patiesībā izrādītos apgūti kādi nieka četri pieci procenti. Ja tomēr ir par kādu procentu vairāk, tad lai Finanšu ministrija mani palabo.
Šķiet - kur nu vairs tālāk, vajadzētu saspringt un darīt visu, lai panāktu šo un citu projektu realizēšanu, strādātu kopā ar projektu realizētājiem, liktu lietā savas zināšanas, slīpētu līgumu projektus, konsultētu utt. Taču nē - turpinās tās pašas spēlītes. Piemēram, ja vilcienu iepirkuma lietā vismaz politiķu aprindās, kur tas ilgāku laiku tika bremzēts, ir parādījies jūtams progress un tas ir noticis, vispirms jau pateicoties satiksmes ministram Aivim Ronim, kurš acīmredzot izprot tā nozīmību un ieguvumus Latvijas tautsaimniecībai, tad ierēdņi pārmaiņas vēl nav pat pamanījuši.
Tā, piemēram, Finanšu ministrijā klīst kāda Eiropas Savienības fondu stratēģijas departamenta direktores Daces Grūbertes parakstīta vēstule, kurā melns uz balta rakstīts, ka «FM joprojām uztur viedokli neatbalstīt tā [līguma] slēgšanu starp AS Pasažieru vilciens un konkursa uzvarētāju par vilcienu iegādi». Tālāk seko birokrātisks pamatojums, kas sava specifiskā slenga dēļ diezin vai var interesēt plašāku lasītāju loku.
Taču ir skaidri redzams, ka ierēdnei D. Grūbertei tāpat kā galvenajam atbildīgajam ierēdnim par Eiropas Savienības fondu apguvi Aleksandram Antonovam nesāp galva par tautsaimniecību, par līdzekļu piesaistīšanu un izlietošanu stratēģiski vissvarīgākajās nozarēs, par atdevi no šīm investīcijām. Ierēdņus nepavisam neuztrauc, kur Latvija ņems naudu vilcienu iegādei pēc dažiem gadiem, kad pašlaik vēl ripojošie sastāvi vairs nebūs remontējami, kad tālāk dzīvot kā līdz šim vairs nebūs iespējams, un cik tad tas izmaksās Latvijai, kam šim mērķim nekādu Kohēzijas fonda naudu neviens vairs nepiešķirs.
Galva sāp par citu - ka tikai kāds nepārmestu kļūdas līguma slēgšanā. Un te nu redzama atšķirība starp privātuzņēmējiem un valsti ierēdņu personā. Divi uzņēmēji nevis bombardētu viens otru ar ultimatīvām un tāpēc bezjēdzīgām vēstulēm, bet bez starpniekiem sēstos pie sarunu galda, meklētu un arī atrastu savstarpēji pieņemamus un abpusēji izdevīgus risinājumus, kamēr ierēdņi rīkojas pēc principa - nebūs naudas un vilcienu, nebūs arī problēmu.
Tiesa, ierēdņi laikam neaizdomājas, ka agri vai vēlu mainīsies ministrijas politiskā vadība un gļēvā pašreizējā ministra vietā var nākt kāds uzņēmīgāks, kuram nāksies meklēt un būs arī izdevīgi atrast vainīgos, kas pieļāva, ka apgūti tikai tie daži procenti Kohēzijas fonda līdzekļu. Jāpiebilst, ka vismaz Antonova kungam jau nu vajadzētu saprast, ka tieši viņš ir rindā pirmais kandidāts grēkāža lomai.
Taču viena lieta ir ierēdņi, pavisam cita - bijušais zviedru bankas klerks, tagad politiķis un finanšu ministrs Andris Vilks, kurš arī laikam taču neizprot, ka tieši lielie infrastruktūras projekti, nevis naudas dalīšana daudziem sīkiem «apmācību» un «kapacitātes uzlabošanas» projektiņiem var nodrošināt ekonomikas attīstību. Pašlaik rodas iespaids, ka Vilks nevada ministriju, bet labākajā gadījumā noskatās ierēdņu literārajos vingrinājumos, sliktākajā - neko par tiem pat nezina.
Taču politiķi vismaz teorētiski ir savos amatos, lai skaidri noteiktu mērķus, kas jāsasniedz, un panāktu, ka visa ierēdņu komanda strādā šo kopīgo mērķu sasniegšanai, nevis mīļā personiskā miera labad nodarbojas ar sabotāžu. Latvijai 2007.-2013. gada plānošanas periodā kopumā no ES fondiem - Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Sociālā fonda un Kohēzijas fonda - ir pieejami 3,18 miljardi latu, un šos līdzekļus Latvija var izmantot līdz 2015. gada beigām. Ja pašreizējā «visprofesionālākā valdība», kas pārstāv «tiesiskuma» koalīciju, nespēs likt lietā naudu, ko piedāvā ES, bet turpinās to notrallināt sīkos un bieži vien bezjēdzīgos projektos, tad ministru rekordzemie reitingi nekļūs augstāki arī līdz nākamajām vēlēšanām, bet ikgadēja budžeta griešana paliks par Dombrovska - Vilka valdības vienīgo veiksmīgo darbošanās jomu.